ŽURNĀLS Intervija

Mēs visi nepārtraukti sekojam līdzi notikumiem Ukrainā cerībā uz jūsu panākumiem frontē un ar bažām, kad jums klājas grūtāk nekā parasti. Tādēļ, iesākot sarunu, mēs vēlētos uzzināt jūsu domas par demokrātiju Ukrainā pašlaik. Neraugoties uz ienaidnieka pūlēm, jūs ne tikai turpināt pretestību, bet esat saglabājuši konstitūciju un demokrātisku valsts pārvaldi. Kā jums tas ir izdevies?

Vispirms es vēlos uzsvērt, cik ļoti mēs novērtējam atbalstu un palīdzību, kuru mums sniedz gan Latvijas tauta, gan valdība. Tas ir ļoti nozīmīgs šajos grūtajos laikos. Šajā ziņā es jums visiem nododu vissirsnīgākos sveicienus no Ukrainas Augstākās tiesas un ikviena tiesneša Ukrainā, kurus man ir gods šeit pārstāvēt.

Atbildot uz jūsu jautājumu, ir jāuzsver, ka Ukraina nav iedomājama bez demokrātijas, tā ir neatņemama Ukrainas sabiedrības un valsts pārvaldes raksturiezīme. Mēs nespējam dzīvot bez demokrātijas arī tagadējos kara apstākļos. Jāuzsver, ka patiesais kara Ukrainā iemesls ir tieši tas, ka Ukrainas tauta vēlas dzīvot brīvībā, tā tiecas dzīvot demokrātijā un būt daļa no brīvās pasaules. Tādēļ arī pašreizējos kara apstākļos mums ir nepieciešama demokrātiska valsts pārvalde neatkarīgi no tā, kādus sarežģījumus vai neērtības tā varētu radīt. Mēs, ukraiņi, esam spējuši saglabāt demokrātiskas valsts funkcionēšanu arī karā. Konkrēti runājot, Ukrainā turpina darboties trīs valsts varas atzari, ieskaitot neatkarīgu tiesu varu. Jau 2022. gadā martā mūsu parlaments pieņēma vairākus likumus, kas garantēja valsts iestāžu, ieskaitot tiesu varu, darbības nepārtrauktību.

Mūsu žurnāla mērķis ir aplūkot aktuālus tiesību jautājumus vārda "tiesības" visplašākajā izpratnē. Kā jūs raksturotu Ukrainas sabiedrības attieksmi pret tiesībām šajos laikos? Kā cilvēkiem izdodas saglabāt pārliecību, ka tiesības viņus turpina aizsargāt arī apstākļos, kuros ik dienu notiek vissmagākie tiesību pārkāpumi?

Runājot par Ukrainas sabiedrību, ir jāatceras, ka to veido dažādas ļaužu grupas. Pirmām kārtām, tie, protams, ir pašlaik okupēto teritoriju iedzīvotāji, šie cilvēki nenoliedzami cieš visvairāk. Tāpat daudzi cilvēki bija spiesti bēgt no valsts un ir atraduši pagaidu patvērumu, piemēram, šeit Latvijā un citās Eiropas valstīs, kā arī Ukrainas centrālajā un rietumu daļā.

Runājot par tiesisko aizsardzību, mēs diemžēl nespējam sniegt nekādus tiesību aizsardzības līdzekļus vai aizsardzību tajās valsts teritorijās, kas šobrīd atrodas Krievijas okupācijā. Tādējādi Ukrainā faktiski ir trīs tiesiskās aizsardzības situācijas, pirmkārt, okupētās teritorijas, otrkārt, piefrontes zonas un, treškārt, pārējā valsts teritorija.

Ir svarīgi atcerēties, ka cilvēki turpina ikdienā dzīvot un strādāt arī frontes tuvumā. Turklāt, lai gan pārējā valsts daļā dzīve ir relatīvi droša un mierīga, tomēr raķešu uzbrukumi skar visu Ukrainu, un no tām neviens nekur nav pilnībā pasargāts.

Tiesiskā aizsardzība turpinās arī kara apstākļos. Likums par ārkārtas stāvokli un likums par karastāvokli (izņēmuma stāvokli, kā tas pašlaik ir paredzēts likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli")¹ nosaka, ka visā karastāvokļa laikā Ukrainā var darboties vienīgi tādas tiesas, kas ir izveidotas saskaņā ar Ukrainas konstitūciju; ir aizliegts nodot tiesas spriešanas funkcijas citām iestādēm vai struktūrām. Turklāt likums neparedz iespēju kara laikā izveidot ārkārtas tiesas un tribunālus. Gadījumos, kad nav iespējams spriest tiesu, ievērojot jau izveidoto tiesu iestāžu piekritību, ir paredzēta iespēja grozīt tiesu teritoriālo piekritību un nodot lietu izskatīšanai citai darboties spējīgai tiesai.

Jautājums par sabiedrības uzticēšanos tiesībām un tiesu varai ir ļoti nozīmīgs, jo mums ir jāturpina savs darbs, jānodrošina tas, ka tiek taisnīgi un tiesiski izspriestas lietas, gan arī vienlaikus jāsaprot, ka ir būtiski sargāt ne tikai tiesvedību dalībnieku un tiesu personāla veselību un dzīvību, bet arī saglabāt pieņemamus un, cik iespējams, ērtus apstākļus tiesas procesu norisei.

Kopumā situācija tomēr ir drūma, es atgādinu, ka Ukrainā ir pilnībā iznīcinātas 15 tiesu ēkas un 124 tiesu ēkas ir smagi bojātas. Neskatoties uz to, mēs turpinām strādāt, esam noturējušies. Tiesneši no okupētajām teritorijām ir devušies bēgļu gaitās uz brīvās Ukrainas teritorijām, daži no viņiem ir palikuši okupētajās teritorijās un turpina spriest tiesu tur. Pašlaik mums nav ziņu par 20 Ukrainas tiesnešu likteni.

Tiesneši no okupētajām teritorijām – vai viņi ir devušies uz brīvo Ukrainas daļu? Vai viņi turpina darbu no kādas citas tiesas Ukrainā?

Diemžēl mums ir zināmi gadījumi par Ukrainas tiesnešu nošaušanu un turēšanu ieslodzījumā. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad tiesu personāls vecuma un citu dzīves apstākļu dēļ ir bijis spiests palikt okupētajās teritorijās. Tomēr absolūtais vairākums tiesnešu no okupētajām teritorijām ir pārcēlušies uz citām Ukrainas daļām, uz citām tiesām. Līdz ar to ir veiktas izmaiņas tiesu teritoriālajā piekritībā, uz ko es jau norādīju. Šie tiesneši turpina spriest tiesu savās jaunajās darba vietās Ukrainā.

Patiesībā pašlaik mēs saskaramies ar ievērojamām grūtībām nodrošināt tiesu personālu. Tas attiecas gan uz tiesnešiem, gan tiesu darbiniekiem. Tādējādi fakts, ka tiesu personāls no okupētajām teritorijām ir nozīmēts darbā citās tiesās, tomēr nedaudz atslogo šo problēmu.

Parasti esmu skeptisks pret skaitļu citēšanu, jo tie neparāda reālo situāciju. Tomēr, manuprāt, ir būtiski pateikt, ka 2022. gadā notika ļoti būtisks lietu skaita samazinājums – par 50 %. Tomēr jau 2023. gadā lietu skaits atgriezās praktiski tajā pašā līmenī, kāds tas bija pirms Krievijas iebrukuma. Tādējādi varam teikt, ka situācija tiesās sāk līdzināties tai, kādu mēs to pazinām pirms iebrukuma.

Šie skaitļi tātad nozīmē to, ka Ukrainas sabiedrība kopumā turpina iet uz tiesu, izmantot tiesas savu strīdu risināšanai. Turklāt Ukrainas tiesiskā iekārta bija gatava šādam scenārijam vēl pirms iebrukuma. Es negribu teikt, ka tiesas Ukrainā darbotos pilnīgi normālos apstākļos, mēs drīzāk esam izdzīvošanas režīmā. Un tomēr mēs to spējam, mēs turamies.

Jūs minējāt krīzi Ukrainas tieslietu sistēmā. Burtiski pirms gada iepriekšējais Ukrainas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Kņazevs tika atstādināts saistībā ar apsūdzībām kukuļošanā. Kā ir pavirzījusies izmeklēšana šajā lietā?

Šis ir grūtākais un nepatīkamākais jautājums, ko jūs man varat uzdot. Bet tā ir patiesība. Mēs esam šādā situācijā. Kad izcēlās karš, man šķita, ka tagad gan cilvēki mainīsies. Tomēr realitātē tas nebija tik vienkārši. Tas tā nenotiek. Diemžēl mūsu valstī ik pa laikam atklājas korupcijas skandāli. Ne tikai tiesu varā, tie skar arī likumdevēju un izpildvaru. Korupcija diemžēl ir kļuvusi par daļu no mūsu dzīves.

Vienlaikus šī tēma ir jāsasaista ar jautājumu, ko jūs sākumā uzdevāt par demokrātiju. Ir svarīgi uzsvērt, pirmkārt, ka pašlaik Ukrainā beidzot ir nostiprinājies vispārējs uzskats, ka neviens un nekas nevar stāvēt augstāk par likumu. Kā arī nav pieņemams, ka kāds varētu izvairīties no likuma piemērošanas, no likuma bardzības. Otrkārt, es vēlētos uzsvērt efektivitāti. Tiesībsargājošo iestāžu reformas pēdējo desmit gadu laikā tās ir padarījušas daudz efektīvākas.

Nenoliedzami jūsu minētais gadījums ir stipri iedragājis Augstākās tiesas reputāciju. Kā mēs rīkojāmies? Mūsu reakcija bija tiesas plēnums nākamajā rītā pēc Ukrainas Augstākās tiesas priekšsēdētāja aizturēšanas, un mēs nolēmām viņu atstādināt no amata. Desmit dienas pēc šī notikuma es tiku izvēlēts no Augstākās tiesas tiesnešu vidus par jauno Augstākās tiesas priekšsēdētāju. Mana pirmā prioritāte šajā amatā bija nodrošināt, lai tiesa turpinātu savu darbu normālos apstākļos. Es uzdrošinos cerēt, ka mums tas ir izdevies.

Kāds ir jūsu vērtējums par tiesu varas neatkarību Ukrainā? Nesen pirmo reizi Ukrainas vēsturē tika rīkota jauna veida atlase Ukrainas Konstitucionālās tiesas tiesnešiem, kur jaunos kandidātus pārbaudīja starptautiski eksperti. Kā jūs vērtējat to no Ukrainas tiesu varas neatkarības perspektīvas??

Jāsāk ar to, ka augstākās Ukrainas tiesas – Konstitucionālā tiesa un Augstākā tiesa – pieliek lielas pūles, lai nodrošinātu tiesu varas neatkarību Ukrainā. Turklāt uzreiz ir jānorāda, ka saskaņā ar Ukrainas konstitūciju Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi Ukrainā ir uzskatāmi par mūsu tiesiskā regulējuma, tiesību avotu daļu.

Runājot par tiesu neatkarību, tiesnešu atlases procedūrā mēs pievēršam lielu vērību tam, lai noteiktu topošo tiesnešu disciplināratbildību. Galvenā reforma tiesnešu atlasē Ukrainā tika veikta jau 2016. gadā, kad tika grozīta Ukrainas konstitūcija, tiesu iekārtas likums un tika veiktas būtiskas izmaiņas regulējumā par tiesneša statusu. Tāpat jāatgādina, ka, lai cīnītos pret korupciju, 2019. gadā pilnīgi no jauna tika izveidota Ukrainas Pretkorupcijas tiesa. Tā ir jauna tiesa ar savu nošķirtu procesuālo kārtību.

Atgriežoties pie jūsu minētās Konstitucionālās tiesas tiesnešu atlases procedūras, esmu pārliecināts, ka mēs būtu tikuši galā arī pašu spēkiem, tomēr šķiet, ka visi pašreizējie apstākļi, uz kuriem es jau norādīju, prasa, lai tiktu iesaistīti starptautiski eksperti.

Vai jūs varētu pastāstīt nedaudz vairāk par šo jauno specializēto Ukrainas Pretkorupcijas tiesu? Kādi ir tās darbības pamatprincipi, ar ko šī tiesa atšķiras no parastas krimināltiesas?

Pasaulē un Eiropā ir pavisam nedaudz valstu, kurās ir izveidota šāda Pretkorupcijas tiesa. Ukrainas Kriminālkodeksā ir paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz nodarījumiem saistībā ar korupciju. Šos gadījumus Ukrainā izmeklē īpaša iestāde, kas ir paredzēta cīņai pret korupciju, savukārt Pretkorupcijas tiesa veic uzraudzību pirmstiesas izmeklēšanas stadijā un šo lietu iztiesāšanu. Šī tiesa izskata lietas, kurās tiek apsūdzētas valsts amatpersonas. Tā var būt ikviena valsts amatpersona, sākot no Valsts prezidenta, parlamentārieši, tiesneši utt. Otrs kritērijs, lai lieta nonāktu šajā tiesā, ir nodarījuma apmērs – tiek prasīts, lai noziedzīgā nodarījuma apmērs sasniegtu zināmu naudas summu.

Jūs noteikti neesat vienīgie, kas saskaras ar korupcijas problēmu. Arī Latvijā pirms 15–20 gadiem tā bija būtiska problēma un mūsu ārvalstu partneri mudināja Latviju efektivizēt cīņu ar korupciju.

Tieši tā. Runājot par krimināltiesību tiesvedību, tā ir mana specialitāte. Esmu ļoti ilgi strādājis par tiesnesi krimināllietās. Pēc Maidana notikumiem es sāku strādāt ar krimināllietām kasācijas instancē. Manā ieskatā, korupcijas lietu izskatīšana noritētu efektīvāk, ja nebūtu ieviesta šāda specializēta tiesa, tomēr politiskā griba un politiskie apstākļi lika Ukrainas tiesu iekārtai piekrist šādas tiesas izveidei, kas tagad iekļaujas mūsu tiesu saimē. Jāsaka arī, ka no visām izskatītajām lietām lietu skaits, ko izskata Pretkorupcijas tiesa, nav liels. Amatpersonu korupcijas lietas veido apmēram 5 % no visām lietām.

Ir jāuzteic Pretkorupcijas tiesas darbs tieši pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, kurā šī tiesa ir ļoti aktīva. Vēl viens svarīgs aspekts, ka Pretkorupcijas tiesa tomēr iekļaujas kopīgajā Ukrainas tiesu sistēmā. Kasācijas instancē korupcijas lietas nonāk Ukrainas Augstākajā tiesā – šīm lietām mūsu tiesā ir izveidota atsevišķa palāta.

Runājot par Ukrainas Augstākās tiesas judikatūru – šī gada februārī jūsu tiesa pieņēma būtisku spriedumu, kurā jūs precizējāt starptautiskās agresijas nozieguma definīciju. Pastāstiet mūsu lasītājiem, kādas bija svarīgākās šī nolēmuma nianses.

Mūsdienu Ukrainas krimināltiesībās vienmēr ir bijusi paredzēta agresijas definīcija, šis noziedzīgais nodarījums ir ietverts Kriminālkodeksa nodaļā par noziegumiem pret mieru, arī noziegumiem pret mieru pasaulē. Es atceros, ka studiju gados ne es, ne mani studiju biedri šīm normām nepievērsām īpašu vērību, jo mēs nedomājām, ka šīm normām jebkad būs praktiska nozīme tiesā. Tomēr tad pienāca 2014. gads un Krimas aneksija. Aneksija iezīmēja jauna veida lietu nonākšanu Ukrainas tiesās. Proti, mūsu tiesas sāka piemērot Kriminālkodeksa 437. pantu par agresīva kara plānošanu, izraisīšanu un vešanu.

Šajās lietās radās jautājums: ko nozīmē "agresīvs karš"? Ar ko tas atšķiras no parastas karadarbības, no cita veida militāra konflikta? Tāpat tiesām bija jāsniedz precīza atbilde uz ikvienu no tikko minētajiem agresijas nozieguma elementiem. Proti, kādas darbības ir kvalificējamas par agresijas plānošanu, kara izraisīšanu un vešanu. Un galvenais jautājums – kādus tiesību subjektus var apsūdzēt par šo noziedzīgo nodarījumu?

Ukrainas tiesību teorijā pastāv vismaz divas nostājas attiecībā uz personu izvēli, kuras var tiesāt par agresijas izdarīšanu. Viena doktrinālā nostāja ir tāda, ka tie ir vienīgi augstākie valsts varas nesēji jeb noteicošu lēmumu pieņēmēji, kurus var apsūdzēt šajā noziegumā. Otras nostājas piekritēji uzskata, ka šo personu loks ir daudz plašāks.

Ukrainas prokuratūra izvēlējās otro – plašāko – pieeju. Tiek izmeklēta ikvienas personas atbildība, kas ir piedalījusies karadarbībā. Likumsakarīgi, ka šī lieta nonāca Augstākās tiesas Lielajā palātā un tai bija jāizvēlas, kāda būs mūsu pieeja – cik plašs karadarbībā iesaistīto personu loks nes atbildību par šādu noziedzīgu nodarījumu. Bija jāizšķiras, vai tas ir attiecināms vienīgi uz agresorvalsts līderiem.

Konkrētajā lietā, ko izskatīja Augstākā tiesa, tika tiesāti zemākā līmeņa kaujinieki, kam nebija pat virsnieka pakāpes. Proti, tie bija cilvēki, kas vienīgi piedalījās karadarbībā pret Ukrainu. Savā nolēmumā Ukrainas Augstākās tiesas Lielā palāta atcēla iepriekšējās instances nolemto un lēma, ka šādas personas, kas atrodas pašā militārās hierarhijas lejasgalā, principā nevar tikt apsūdzētas noziegumu pret mieru izdarīšanā. Šis nolēmums bija iespēja Augstākajai tiesai sniegt precizējumu par to, kādas personas var tikt apsūdzētas agresīva kara plānošanā, izraisīšanā un vešanā.

Kāda ir Ukrainas Augstākās tiesas pozīcija kolaboracionisma lietās? Vai jūs varētu paskaidrot Latvijas juristiem, kādi ir vadošie principi, lai atzītu personas vainu kolaboracionismā ar ienaidnieku?

Jāsāk ar to, ka Ukrainas tiesībās nebija paredzēta kolaboracionisma definīcija. 2022. gada marta sākumā Ukrainas parlaments ietvēra jaunu tiesību normu Ukrainas Kriminālkodeksā – 111.¹ pantu "Kolaboracionisms" (red. piezīme: skat. plašāku paskaidrojumu 11. lpp.). Šis ir unikāls pants no Ukrainas likumdevēja tehnikas viedokļa, tas paredz astoņu veidu sastāvus, kuri var veidot šo noziedzīgo nodarījumu. Kolaboracionismu turklāt regulē vēl citas atsevišķas tiesību normas.

Ja man ir jāpauž viedoklis par šo noziedzīgo nodarījumu, es teiktu, ka kolaboracionisms ir nedaudz vieglāka valsts nodevības² forma. Šī, protams, nav oficiāla definīcija, tas vienīgi ir veids, kā es pats saprotu šo noziedzīgo nodarījumu.

Diemžēl pašlaik Ukrainā tiek izskatīts daudz lietu par kolaboracionismu. Mēs uzskatām, ka tā ir Ukrainas traģēdija. Tomēr, pētot citu valstu pieredzi, mēs ātri sapratām, ka nodevība un kolaboracionisms ir neatņemama kara sastāvdaļa. Acīmredzams, ka pret šo parādību ir jācīnās. Un, manā ieskatā, valsts tiesībsargājošās iestādes tieši to arī dara.

Tomēr jāsaka, ka līdz Augstākajai tiesai nenonāk daudz šādu lietu. No praktiskā aspekta skatoties, lielākoties par šiem noziedzīgajiem nodarījumiem apsūdzētie atrodas Krievijas īslaicīgi okupētajās Ukrainas teritorijās, vienīgais veids, kā viņus tiesāt, ir to darīt aizmuguriski.

Turklāt pastāv risks šo jauno nozieguma sastāvu interpretēt pārāk burtiski un nevis atbilstoši likuma garam. Proti, lasot tehniski, šīs Kriminālkodeksa jaunās normas tvērumā ietilptu ikviens tehniskais darbinieks, ieskaitot apkopēju, ārstu, skolotāju un pat personas, kas aprok mirušos. Augstākās tiesas nostāja ir tāda, ka šādas personas nebūtu jātiesā. Mums ir jāturpina darbs pie precīzāku kritēriju definēšanas, lai pieņemtu taisnīgu lēmumu par to, kuras tieši personas būtu tiesājamas par kolaboracionismu. Es teiktu, ka, izvēloties tiesājamās personas, būtu jāņem vērā dalība ienaidnieka militāros grupējumos, darbs ienaidnieka tiesībsargājošās iestādēs, kā arī darbs okupācijas varas pārvaldes iestādēs, ieskaitot darbu vietējās pārvaldes iestādēs okupētajās teritorijās. Augstākās tiesas pozīcija ir, ka par šo noziegumu ir jātiesā personas, kas ir saistītas ar ienaidnieka valsts iestādēm.

Ukrainā ir sākti kriminālprocesi pret skolotājiem, kuri turpināja darbu skolās okupētajās teritorijās. Kā jūs to komentētu?

Ir būtiski saprast, ka uzreiz pēc iebrukuma ienaidnieks nekavējoties sāka interesēties par mūsu bērniem, cenšoties ietekmēt viņu skatījumu uz pasauli. Iedomājieties – Harkivas reģions atradās ienaidnieka okupācijā tikai dažus mēnešus. Tas neatturēja Krieviju uzreiz ievest šajā reģionā savus skolotājus, kuri mācīja bērniem "vienīgo pareizo skatījumu uz lietām". Tādēļ skolotāji var būt daļa no agresijas plāna pret Ukrainu, un tā ir viņu apzināta izvēle iesaistīties šādā plānā. Tādēļ, ticiet man, skolotāji ir būtiska kolaboracionisma problēmas daļa. Vienlaikus paradokss šajā stāstā ir tas, ka mēs varam tiesāt par kolaboracionismu vienīgi Ukrainas skolotājus, bet ne okupācijas spēku ievestos Krievijas skolotājus. Daži no viņiem nepaspēja pamest Ukrainu reizē ar iebrucēju armiju. Taču tehniski mums nav nekādu iespēju viņus tiesāt.

Kāda ir situācija ar pamattiesību aizsardzību Ukrainā? Kā jūs komentētu lietas Ukrainas Augstākajā tiesā par izvairīšanos no obligātā iesaukuma armijā?

Patiesībā vēl ir nedaudz par agru pievērsties šim jautājumam. Runājot par izvairīšanos no militārā dienesta, pašlaik tiek izskatītas vairākas būtiskas lietas par prettiesisku valsts robežas šķērsošanu, lai izvairītos no dienesta armijā, un vietējā līmenī tiek izskatītas lietas par kara komisariātu darbinieku rīcību, izdarot izvēli, konkrēti kuras personas ir iesaucamas dienestā. Lai gan abas šo lietu kategorijas nonāk tiesās jau no paša karadarbības sākuma, šobrīd būtiski ir tas, ka nupat, 18. maijā, ir stājies spēkā jaunais Mobilizācijas likums. Šajā likumā ir pastiprināta atbildība gan par izvairīšanos no dienesta, piemēram, pametot valsts teritoriju, gan arī tas paredz stingrāku vēršanos pret nelikumībām kara komisariātos. Jāuzsver, ka jaunais likums piešķir lielākas pilnvaras tiesām. Runāt par šī jaunā likuma piemērošanu tiesās ir pāragri.

Vienlaikus neaizmirsīsim, kas notika 2022. gada martā un februārī, – cilvēki stāvēja garās rindās pie komisariātiem, lai saņemtu ieročus un stātos savas valsts aizsardzībā. Es acu priekšā joprojām redzu šīs ainas.

Kā karadarbība ietekmē civiltiesības Ukrainā? Kādas ir iespējas, piemēram, saņemt kompensāciju par īpašumu postījumiem? Un kādu ietekmi karš atstāj uz līgumsaistību izpildi?

Vispārējā pieeja ir tāda, ka uzņemtās saistības ir jāpilda, izņemot attiecībās ar Krieviju. Turklāt Ukraina ir denonsējusi līgumsaistības ar Krieviju.³ Runājot par milzu apmēra Krievijas nodarītajiem postījumiem, cilvēki ir aktīvi, iesniedzot kompensācijas prasības pret Krieviju. Principā procedūrai šeit būtu jādarbojas tādējādi, ka mēs paziņotu agresorvalstij par to, ka ir ierosinātas šādas lietas. Neskatoties uz to, ka vairs nepastāv līgumtiesiskas attiecības starp Ukrainu un Krieviju, Augstākās tiesas nostāja tomēr ir, ka personu iesniegtās prasības ir jāpieņem. Cietušie var iesniegt savus prasījumus par zaudējumu atlīdzību pret Krieviju, arī nepastāvot līgumā noteiktam kompensācijas mehānismam.

Pašlaik šos nolēmumus analizē Eiropas Padomes eksperti. Manā ieskatā, svarīgi ir ne tikai paši nolēmumi vai iespēja saņemt tiesas nolēmumu zaudējumu atlīdzības lietās pret Krieviju, bet arī iespējas tos izpildīt. Bez šo nolēmumu pienācīgas izpildes tiem nav nekādas vērtības.

Mūsu žurnāls regulāri apskata tiesību jautājumus, kuri skar Ukrainu, piemēram, sekojot līdzi Ukrainas tiesvedībām Starptautiskajā tiesā. Arī Baltic Yearbook of International law pēdējais numurs ir veltīts Ukrainas tematikai. Tādēļ noslēguma jautājums – ko jūs Ukrainā sagaidītu no Latvijas juristiem, kā varam jums būt noderīgi šajos apstākļos?

Latvija mums ir ļoti nozīmīgs partneris, un Ukraina ir ārkārtīgi pateicīga par jūsu pūlēm. Tas patiesībā ir iemesls, kādēļ esmu ieradies Rīgā. Šī būs ne tikai iespēja atzīmēt jūsu un vēl deviņu Austrumeiropas valstu iestāšanos Eiropas Savienībā pirms 20 gadiem, bet galvenokārt šī konference būs iespēja apspriest jaunas konkrētas sadarbības iespējas, kas man ir padomā.