Lasot dažu cilvēku biogrāfijas, kļūst skaidrs, ka to pietiktu vairākām dzīvēm. Kas bija Pauls Šīmanis (1876–1944)? Jurists? Žurnālists? Latvijas valstsvīrs? Vācbaltiešu1 politiķis? Eiropas minoritāšu kustības līderis? Cilvēku glābējs Otrā pasaules kara laikā?
Paula Šīmaņa dzīves pietika tam visam. Tāpēc diezgan grūti šo dzīvi ievietot žurnāla raksta ietvaros – īpaši ņemot vērā, ka īsa biogrāfija ar bibliogrāfiju nesen publicēta Satversmes sapulces deputātu biogrāfiskajā vārdnīcā,2 bet plašāka informācija par viņa dzīvi ir pieejama Džona Haidena grāmatā,3 kas 2016. gadā pārtulkota latviski.4 Tāpēc rakstā autors centīsies saistīt biogrāfiju ar Paula Šīmaņa uzskatiem par valsti un tiesībām, vienlaikus tomēr aicinot iepazīties ar pētījumiem par viņa dzīvi un idejām. Viņā izcilā personība to noteikti ir pelnījusi.
Ģimene un izglītība
Pauls Šīmanis (Carl Christian Theodor Paul Schiemann) dzimis Jelgavā 1876. gada 29. martā. Viņa tēvs bija vācbaltiešu jurists Juliuss Šīmanis (Julius Karl Theodor Schiemann), māte – Anna Šīmane (Anna Ulrike Schiemann). Mācījās Kārļa Stēvenhagena privātajā vācu pamatskolā. Baltijas vidusskolu rusifikācijas dēļ kopā ar brāli pēc tam divus gadus mācījās privāti. 1893. gadā abi iestājās ģimnāzijā Elberfeldē (tagad daļa no Vupertāles pilsētas Vācijā), 1895. gadā Pauls to pabeidza.
Sekojot tēva piemēram, studēja jurisprudenci Berlīnē, Marburgā, Minhenē un Bonnā. Taču kā Krievijas impērijas pavalstnieks uz laiku devās militārajā dienestā Kaukāzā 1896. gadā, kā arī apmeklēja virsnieku apmācību Lietuvā 1898. gadā. 1901. gadā Ķelnē ieguva jurista diplomu, 1902. gadā ieguva tiesību zinātņu diktora grādu Greifsvaldes Universitātē. Disertācijas temats – “Banku juridiskais stāvoklis kara laikā – kopā ar pielikumu ar oficiāliem dokumentiem, kas saistīti ar Francijas Bankas filiālēm Elzasas–Lotringas teritorijā Vācijas–Francijas kara laikā”. Materiālus disertācijai ieguva arī no Vācijas Ārlietu ministrijas, pateicoties savam tēvocim Teodoram Šīmanim (Theodor Schiemann) – vācbaltiešu vēsturniekam, Berlīnes Universitātes profesoram, ķeizara Vilhelma II padomniekam.
Lai uzsāktu advokāta karjeru Vācijā, bija nepieciešama šīs valsts pavalstniecība, tomēr Šīmaņa lūgums par pavalstniecības nomaiņu tika noraidīts Krievijas armijas rezerves virsnieka statusa dēļ. Taču atlika sapņu darbs5 – žurnālistika.
Žurnālistika un pirmie soļi politikā
Teodors Šīmanis nodrošināja brāļadēlam iespēju pretendēt uz Vācijas publikāciju redaktora pozīciju Jokohamā. Taču arī šī iespēja zuda pavalstniecības dēļ – Krievija un Japāna tuvojās karam. Tāpēc 1903. gadā Šīmanis devās uz Tērbatu, lai iegūtu advokāta tiesības Krievijas impērijā. Paralēli rakstīja par kultūru un mākslu avīzēs un žurnālos, tad kļuva par Tērbatas avīzes Nordlivländische Zeitung teātra kritiķi. Pēc tam Tallinas avīzes Revalsche Zeitung galvenais redaktors Kristofs Mikvics (Christoph Mickwitz) piedāvāja darbu viņa avīzē, un Šīmanis sāka strādāt par teātra kritiķi Tallinā, nekautrējoties paust arī savas domas par politiku. Viņa uzmanības centrā bija sociālā stratifikācija – gan domstarpības starp vācbaltiešu sociālajiem slāņiem (muižniecību, vidusšķiru, tirgotājiem un amatniekiem), kas traucēja aizstāvēt vācbaltiešu intereses pret valsti, gan vienaldzīgā vai pat nievājošā attieksme pret igauņiem un latviešiem, kas draudēja ar etnisku konfliktu.6
1905. gada revolūcijas rezultātā tika izsludinātas Valsts domes vēlēšanas, paredzot tai arī likumdošanas pilnvaras.7 Igaunijas vācbaltieši izveidoja salīdzinoši liberālu Igaunijas konstitucionālo partiju (Estländische Konstitutionelle Partei) ar Mikvicu priekšgalā, Šīmanis kļuva par tās sekretāru. Taču igauņi neievēlēja domē nevienu vācbaltieti, nesaskatot atšķirību starp vācbaltiešu liberālo un konservatīvo spārnu.
Vienlaicīgi Rīgā tika dibināta Baltiešu konstitucionālā partija (Baltische Konstitutionelle Partei, turpmāk – BKP) ar līdzīgu programmu. Jau eksistējošās avīzes Rigasche Rundschau izdevējs Rihards Rīcs (Richard Ruetz) oficiāli pārveidoja to par BKP orgānu, iecēla par politisko redaktoru liberāli noskaņoto žurnālistu Akselu Šmitu (Axel Schmidt). Lai nodrošinātu avīzes pozīciju BKP atbalstam, redakcijā pieaicināja arī Šīmani – rakstīt teātra kritiku un politiska rakstura ievadrakstus. 1907. gada jūlijā Šīmanis pārcēlās uz Rīgu. Jau viens no pirmajiem viņa ievadrakstiem “Gubernatora nomaiņa Igaunijā”8 (ko viņš publicēja arī Revalsche Zeitung) izpelnījās protesta vēstuli no nomainītā gubernatora Bašilova.9
Šīmanis asi polemizēja ar konservatīvajā Rigasche Zeitung publicētajiem rakstiem, tas izraisīja uzbrukumus no vadošajām vācbaltiešu aprindām. Pat izdevēju pierunāja ļaut BKP ģenerālsekretāram pārbaudīt Šīmaņa politiskos rakstus.10 Taču avīzes tirāža auga, un jau 1907. gadā Šīmanis kļuva par avīzes galveno politisko redaktoru.
Tāpat Šīmanis turpināja cerēt, ka būs iespējams izveidot multietnisku liberālu kustību. 1910. gadā viņš ierosināja vācbaltiešu un latviešu žurnālistu preses kongresu, daudzi viņa raksti bija vērsti pret nacionālismu.
1913. gadā Šīmanis iepazinās ar Minhenes aktrisi Šarloti Simonsu (Charlotte Symons) un 1914. gada 2. februārī apprecējās ar viņu. Pāris nodzīvoja kopā līdz Šīmaņa mūža beigām, bērnu viņiem nebija.
Pirmais pasaules karš
Pirmā pasaules kara laikā Šīmanis kā rezerves virsnieks pieteicās Krievijas armijā (viņa vecākais brālis dienēja vācu pusē). Atgriezās Rīgā 1915. gada sākumā pēc ievainojuma. Par drošsirdību tika apbalvots, kas paglāba no izsūtīšanas (sakarā ar dēla dalību karā Vācijas pusē) viņa māti. Arī pret vācbaltiešu kultūru tika vērstas represijas: valoda aizliegta publiskās vietās, skolas un avīzes slēgtas.11 Rigasche Rundschau kļuva par Рижское обозрение krievu valodā. Pēc atvaļinājuma beigām Šīmanis atgriezās armijā.
Pēc Februāra revolūcijas Vācu tautības Krievijas pavalstnieku demokrātiskās partijas (Demokratische Partei russischer Bürger deutscher Nationalität) priekšsēdētājs Johanness fon Ekarts (Johannes von Eckardt) aicināja Šīmani piedalīties Rīgas domes vēlēšanās. 1917. gada 13. augustā viņu ievēlēja Rīgas domē. Taču jau 3. septembrī Rīgu okupēja Vācijas karaspēks, bet Šīmanis atkal atgriezās frontē kopā ar jaunāko brāli Jūliusu. 1918. gada martā abi šķērsoja fronti un devās uz Rīgu, baidoties no lielinieku represijām. Desmit dienas Šīmanis pavadīja apcietinājumā ar pamatojumu, ka ir latviešu labā noskaņots spiegs.
Igaunijas vācbaltietis Ēvalds Amende (Ewald Ammende), Šīmaņa pozīcijas piekritējs, piedāvāja bezprocentu aizdevumu ceļam uz Vāciju. Sākumā Šīmanis devās uz Bavāriju, kur pie vecākiem dzīvoja sieva, tad uz Berlīni. Tur rakstīja gan politiska satura rakstus, gan teātra kritiku, izdeva arī savu grāmatu “Krievu demokrātijas fiasko”.12
Berlīnē Šīmanis iesaistījās diskusijās par Baltijas likteni pēc kara beigām. 1918. gada oktobrī viņš rakstīja, ka vācbaltiešiem ir steidzami jāpiedalās jaunas valsts veidošanā Baltijā, lai gan atvairītu boļševismu, gan nodrošinātu sev mazākumtautību kultūras tiesības. 1918. gada 18. oktobrī Šīmanis devās uz Rīgu un Tallinu kopā ar Reihstāga deputātu Gerhartu fon Šulci-Gevernicu (Gerhart von Schulze-Gaevernitz), kur uzzināja par plāniem dibināt Tautas padomi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes