ŽURNĀLS Numura tēma

Vai pasaule 2024. gadā kļuvusi draudīgāka mazām valstīm? Aizvadītajā gadā Krievijas Federācija diemžēl turpināja agresiju pret Ukrainu, un šo agresiju neiztrūkstoši pavadīja starptautisku noziegumu kortežs, kurus šīs valsts armija ik dienas nodara civiliedzīvotājiem un karagūstekņiem. Sagatavojot šo izdevumu, mūs nepatīkami pārsteidza arī 47. ASV prezidents, publiski paziņojot savus nolūkus piesavināties Grenlandi un citas teritorijas. Nedaudz agrāk Starptautiskā tiesa uzklausīja valstis un starptautiskās organizācijas, noskaidrojot “valstu pienākumus klimata pārmaiņu jomā” – tās ir mazās Klusā okeāna salu valstis, kuru pastāvēšanu nu jau fiziski apdraud nenovēršama okeāna līmeņa celšanās.

Ne velti pēdējā laikā tiek pievērsta uzmanība tam, kā emocijas ietekmē starptautiskās tiesības.³ Emociju skolas ieskatā, ir jāvērš kritika pret Aukstā kara beigu optimismu par “jauno pasaules kārtību”, kurā pietiks pasludināt, ka pastāv starptautiskā tiesiskā iekārta, kas balstās uz tiesību normām un veselo saprātu, un tas ļaus novērst karu, panāks mieru, labklājību un tirdzniecības sekmēšanu.

Šādā kontekstā tomēr jāatceras, ka pozitīvās starptautisko tiesību normas joprojām ir neitrālas attiecībā uz vērtību jautājumiem, piemēram, demokrātiju. Kā argumentēts Žana d’Aspremona monogrāfijā “Nedemokrātiska valsts starptautiskajās tiesībās”⁴ – “starptautiskā tiesiskā iekārta pati par sevi neprasa demokrātiju, un tā var pastāvēt neatkarīgi no tās subjektu politiskās iekārtas”. Citiem vārdiem, valstij, kur valda tirāns, principā joprojām ir tikpat daudz tiesību, cik attīstītākajai demokrātijai.

Ļoti iespējams, šāda vērtību sadursme pavisam drīz nonāks Starptautiskajā tiesā. Kādā no nākamajiem žurnāliem iepazīstināsim ar Diānas Krasnovas rakstu par vairāku valstu ieceri vērsties Starptautiskajā tiesā pret Afganistānu, vainojot šo valsti aparteīdā pret sievietēm. Šī publikācija ļaus sīkāk iepazīties ar aparteīda jēdzienu un inovatīvo pieeju, kas to ļauj piemērot situācijā, kas nevis kā ierasts attiecas uz sistemātisku diskrimināciju etniskas izcelsmes vai ādas krāsas dēļ, bet represijām tieši upuru dzimuma dēļ.

Ir ierasts, ka starptautiskās tiesības pārkāpj nedemokrātiski, tirāniski režīmi. Ko darīt, ja brīvās pasaules līderis nāk klajā ar paziņojumiem, kuri acīmredzami ignorē aizliegumu grozīt valstu robežas, izmantojot spēku vai spaidus? Nolūkā izšķirt, kas ir šovs, spēka izrādīšana un ko paredz starptautiskās publiskās tiesībās šeit un tagad, uzrunājām labi zināmus ekspertus – Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi, Rīgas Juridiskās augstskolas profesori Inetu Ziemeli un Latvijas Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētāju, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektoru Māri Lejnieku.

M. Lejnieks skaidro, ciktāl starptautiskās tiesības pieļauj dažādos veidos izdarīt spiedienu uz valsti, piemēram, ar ekonomiskiem piespiešanas līdzekļiem. Viņš min piemērus, kur teritoriālas izmaiņas ir veiktas ne tikai piespiešanas rezultātā, bet arī pēc abpusējas brīvas gribas – teritorijas pērkot, pārdodot, mainot, cedējot vai pat nododot pūrā absolūta monarha atvasei. Tāpat lasiet šī tiesību eksperta norādes par pamatprincipiem saistībā ar iespējamām miera vai pamiera sarunām Ukrainā, it īpaši, cik tiesiska, ja vispār, būtu lielvalstu vienošanās bez Ukrainas līdzdalības. Visbeidzot, M. Lejnieks aplūko “ēnu floti” Baltijas jūrā.

I. Ziemele analizē atzīšanas nozīmi, kas ietver valstu pienākumu neatzīt prettiesiskā ceļā panāktas faktiskas sekas. Viņa uzsver, ka viss, ko mēs zinām starptautiskajās tiesībās attiecībā uz okupācijas varu un rīcību, ieskaitot aizliegumus šādai varai, kā arī normas par kara vešanu sakņojas atziņā, ka valstis pastāv savstarpēji atzītās teritoriālās robežās. Savukārt jebkuras domstarpības vispirms ir risināmas ar miermīlīgiem līdzekļiem.

Runājot par iespējamām miera sarunām Ukrainas karā, viņa atgādina, ka valstis nedrīkst vienoties citas valsts vietā. Ukraina var uzņemties saistības labā ticībā pēc sarunām, kurās Ukraina ir piedalījusies. Proti, ja tā būtu paudusi gribu šādu saistību izveidē. Ja runa ir par pamieru, vēl jo vairāk par mieru, pie šāda risinājuma var nonākt tikai un vienīgi ar Ukrainas pašas dalību un ievērojot Ukrainas izvirzītos noteikumus. Tādējādi valsts piekrišana ir starptautisko tiesību avots.

I. Ziemele atgādina par Baltijas valstu situāciju pēc Otrā pasaules kara. Mūsu sabiedrībā miers īsti varēja iesākties vienīgi pēc padomju okupācijas varas aiziešanas. Baltijas valstis pasaules kārtības veidošanā, kāda tā bija pēc 1945. gada, nepiedalījās. Šodien to varam mainīt, piemēram, kandidējot uz ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekļa vietu.

Šādā kontekstā priecājamies par jaunu pētījumu. Ievērojamā mūsdienu latviešu vēsturniece Una Bergmane, pašlaik Somijas Zinātņu akadēmijas pētniece Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā, Oksfordas Universitātes izdevniecībā nesen ir publicējusi monogrāfiju “Nenoteiktības politika: Amerikas Savienotās Valstis, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums”.⁵ Pētījums izgaismo attiecības starp ASV valdību, Baltijas valstu neatkarības kustībām un PSRS valdību Maskavā pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas brīžos. Svarīgi, ka šis izdevums ietver informāciju un vērtīgas atsauces saistībā ar 1940. gadā okupēto Baltijas valstu tiesisko nepārtrauktību un no tās izrietošo Rietumvalstu praksi vismaz juridiski neatzīt to iekļaušanu PSRS. Šo monogrāfiju drīzumā aplūkosim plašāk “Jurista Vārda” lappusēs.

U. Bergmanes darbā lasāms, ka, ASV un Lielbritānijas ieskatā, padomju varas atjaunošana Baltijas valstīs nebija saderīga ar šo valstu izvirzītajiem mērķiem, kā tie tika definēti Atlantijas hartā. Proti, šīs deklarācijas 2. punktā norādīts, ka abas valstis “neatbalsta teritoriālas izmaiņas, kas neatbilst tautu brīvi izteiktai gribai”; vēl jo vairāk, kā norāda U. Bergmane, – ASV Ārlietu ministrijas (State Department) darbinieki apliecināja Baltijas valstu diplomātiem, ka Atlantijas harta attiecas arī uz Baltijas valstīm.

Latvijas loceklis Starptautisko tiesību komisijā, starptautisko tiesību profesors Mārtiņš Paparinskis iepazīstina ar Starptautisko tiesību komisijas 2024. gada darba sesiju. Viņš iezīmē diskusiju komisijā par Krievijas juridisko atbildību par agresiju pret Ukrainu. Tas piesaistīja valstu uzmanību amatpersonu imunitātes jautājumam. Viņš atgādina, ka Latvija pirmo reizi ir iesaistījusies diskusijā par imunitāti universālā līmenī – iesniedzot komentārus par 2022. gada pantu projektu par valsts amatpersonu imunitāti no ārvalstu kriminālās jurisdikcijas.

M. Paparinskis arī izceļ Baltijas valstu prakses plašāko nozīmi. Starptautisko tiesību komisijas ziņojuma apspriešanā Baltijas valstu turpinātība tika minēta trīs reizes: Latvijas izteiktajā paziņojumā visu Baltijas valstu vārdā; Nīderlandes viedoklī, to atgādinot kā juridiskā valstiskuma piemēru ārpus koloniālisma jautājumiem, un Austrijas sniegtajā komentārā par to, vai Baltijas valstu prettiesiskā okupācija ir attiecināma uz valstiskuma turpinātības jautājumiem saistībā ar jūras līmeņa celšanos. Tāpat viņa rakstā atradīsiet norādes par Starptautisko tiesību komisijas iecerētajiem darbiem 2025. gadā.

Dr. iur. Jānis Grasis, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, iepazīstina ar sekām, kādas rodas, ja valsts nespēj pildīt savas saistības. Viņš norāda, ka šāda situācija patiesībā nav nekas neparasts, un atgādina, ka valsti sargā tās suverenitāte un valsts imunitāte. Mūsdienās valstu pārmērīgie parādi ir kļuvuši par globālu problēmu, tāpēc ANO ir pieņēmusi Valsts parāda pārstrukturēšanas procesu pamatprincipus – tās ir vadlīnijas valsts parādu pārstrukturēšanai. Tomēr joprojām prakse ir visai dažāda, tas savukārt rada riskus kreditoriem – īpaši aizdevumu atgūšanas procesā.

Leidenes Universitātes projekta Tracing Inherent Powers juridiskais analītiķis un Rīgas Juridiskajā augstskolas vieslektors Rainers Svoks ir sagatavojis detalizētu pētījumu par pierādījumu un pierādīšanas noteikumu problemātiku starptautiskajās tiesībās. Autors uzdod divus āķīgus jautājumus. Pirmkārt, vai pastāv kopīgas starptautiskās pierādījumu un pierādīšanas tiesības? Otrkārt, kādi ir Starptautiskie vispārējie tiesību principi kā metode pierādīšanas un pierādījumu noteikumu noskaidrošanā? Viņš izskaidro, kāds ir tiesiskais pamats specifiskam pierādījumu un pierādīšanas tiesību jautājumam – starptautisko tiesu pilnvarām izdarīt nelabvēlīgus secinājumus par faktiem (adverse inference). Viņa pētījums pievēršas metodoloģijai sekundāro un procesuālo noteikumu noskaidrošanai starptautiskajās tiesībās, kā tā ir definēta Starptautisko tiesību komisijas nesen pieņemtajā projektā par vispārējiem tiesību principiem starptautiskajās tiesībās, kā arī balstoties uz datiem par vairāk nekā 50 valstu tiesību sistēmām no dažādiem pasaules reģioniem, aptverot visas pasaules tiesību tradīcijas – kontinentālās Eiropas, common law, reliģisko tiesību un paražu tiesību sistēmas.