ŽURNĀLS Notikums

Atklāšanas uzrunā Inese Lībiņa-Egnere atzina dažas problēmas Latvijas tiesību sistēmā. Viņa īpaši pievērsās jautājumam par ECT spriedumā pret Latviju norādītajiem sistēmiska rakstura pārkāpumiem saistībā ar kastu sistēmu Latvijas ieslodzījuma vietās.¹ Ministre norādīja, ka jaunajā Liepājas cietumā būs iespēja novērst šādus trūkumus. Viņa arī uzsvēra, ka pēc sprieduma lietā “Hanovs pret Latviju”² par naida nozieguma neizmeklēšanu Tieslietu ministrija ir sagatavojusi vairākus skaidrojošus tiesību normu piemērošanas materiālus par naida noziegumu identificēšanu, turklāt Valsts policijā Rīgā tagad ir izveidota atsevišķa struktūrvienība šo noziegumu izmeklēšanai.

Konferences pirmajā daļā kā pirmais uzstājās Dr. iur. Artūrs Kučs. Runas iesākumā ECT tiesnesis pievērsās subsidiaritātes principam, kam ir arvien pieaugoša nozīme Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (Konvencija) sistēmā. Viņš atgādināja, ka šis princips ietver arī to, ka personai vispirms ir jāmēģina atrisināt strīdu savā valstī. Subsidiaritātes princips tomēr ietekmē arī lietu risinājumus pēc būtības, jo katra konkrētā sabiedrība spēj labāk izvērtēt lietā piemēroto pamattiesību ierobežojumu. Šīs atziņas paskaidrojumam A. Kučs sīkāk pievērsās Spānijas arodbiedrības celtai prasībai par Covid ierobežojumiem.³ Konkrēti lieta bija par pulcēšanās brīvības ierobežojumiem Covid-19 sākumposmā. Arodbiedrība vēlējās doties 1. maija svētku gājienā, bet, ņemot vērā saslimstību, tas bija iecerēts kā brauciens auto kolonnā cauri pilsētai. Iestādes liedza atļauju rīkot šo pasākumu. ECT norādīja, ka ierobežojums nebija saturisks, proti, nebija liegts paust noteikta veida uzskatus. Spānijas valsts iestādes bija veikušas individuālu novērtējumu – pulcēšanās brīvība Spānijā nebija pilnībā liegta, bet bija ierobežota. Proti, ierobežojumi pastāvēja, ņemot vērā saslimstības līmeni, tādējādi citos Spānijas reģionos līdzīgas demonstrācijas tika atļautas. Turklāt ECT norādīja, ka ierobežojums ir noteikts īpašos apstākļos laikā, kad pastāvēja ārkārtas situācija, kas apdraud sabiedrības veselību. Saistībā ar subsidiaritātes principu ECT precizēja, ka valsts tiesu novērtējums ir jāņem vērā nevis retrospektīvā, bet gan ievērojot tā brīža situāciju, ieskaitot tā brīža zināšanas par vīrusu. Šajā ziņā bija svarīgi, ka lietas apstākļi norisinājās laikā, kad vēl nebija pilnīgu zināšanu par Covid-19. Līdz ar to ECT nekonstatēja pārkāpumu, A. Kučs uzsvēra, ka ECT ņēma vērā valsts tiesas sniegto lietas apstākļu izvērtējumu par ierobežojuma samērīgumu divās tiesu instancēs.

Turpinājumā viņš pievērsās Latvijas statistikai. Latvija pēc tiesāšanās biežuma no 18. vietas 2023. gadā ir pakāpusies uz 22. vietu 2024. gadā 46 valstu vidū. Salīdzinājumā Igaunija ir 39. vietā, Lietuva ir 24. vietā; tātad pret Latviju no trīs Baltijas valstīm ir visvairāk sūdzību. Šobrīd ECT izskatīšanu gaida 211 lietas, Latvijai tomēr ļoti reti ir sistēmiska rakstura problēmas, vairumā gadījumu tās ir individuāla rakstura lietas.

Nākamā konferenci uzrunāja Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību organizācijās Elīna Luīze Vītola. Arī viņa turpināja par Latvijas lietu statistiku, norādot, ka 2024. gadā ECT ir pasludinājusi 17 nolēmumus pret Latviju, pēc lietu jomas visvairāk lietu bijis par tiesībām uz privāto dzīvi, kam sekoja lietas par spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegumu un tiesībām uz taisnīgu tiesu.

E.L. Vītola iezīmēja arī galvenās atziņas ECT nolēmumos un spriedumos pret Latviju. Latvija aizvadītajā gadā bija atbildētāja arī plaši izskanējušajā klimata pārmaiņu lietā “Duarte Agostinho u.c. pret Portugāli un 32 valstīm”.⁴ Šajā lietā attiecībā uz Latviju ECT vispirms pārbaudīja savas jurisdikcijas esamību atbilstoši Konvencijas 1. pantam. Proti, iesniedzēji atradās Portugāles teritorijā, tādējādi Latvija šajā lietā nevarēja īstenot savu teritoriālo jurisdikciju un attiecīgi savu jurisdikciju pār iesniedzējiem. Varēja rasties jautājums, vai saistībā ar klimata pārmaiņām nebūtu jāizveido jauna pieeja attiecībā uz izpratni par valsts jurisdikcijas īstenošanu. Tomēr, lai gan ECT norādīja, ka valsts ir atbildīga par pašas radīto ietekmi uz klimatu un zināmā mērā valstu atbildība ir dalīta, tomēr šie apstākļi vien nav pietiekami, lai paplašinātu ECT judikatūru par valstu jurisdikcijas noteikšanu, tostarp atzītu kādu jaunu pamatu ekstrateritoriālai jurisdikcijai.

Latvijas pārstāve pievērsās arī jau minētajai lietai “D pret Latviju” par ieslodzīto neformālo hierarhiju, kurā tika aplūkots Konvencijas 3. panta (necilvēcīgas apiešanās aizliegums) pārkāpums. ECT īpaši atzīmēja, ka valstij ir pienākums šo situāciju risināt arī sistēmiski – nevis vienīgi šīs lietas apstākļu kontekstā. Nobeigumā E.L. Vītola pievērsās lietai “Hanovs pret Latviju”, kura jau ir tikusi aplūkota “Jurista Vārdā”.⁵

Satversmes tiesas tiesnesis, bijušais ECT tiesnesis Mārtiņš Mits uzrunāja konferences dalībniekus attālināti, jo dienu iepriekš – 13. februārī – bija sākusies mutvārdu daļa tiesvedībā pret Latviju lietā “H.M.M. u.c. pret Latviju”, šis apstāklis viņam liedza ierasties klātienē. M. Mits atgādināja, ka 2025. gadā aprit 30 gadi, kopš Latviju ir pievienojusies Konvencijai. Tiesnesis savā uzrunā norādīja, ka Konvencija ir spogulis, kurā var saredzēt procesus, kuri pašlaik norisinās Eiropā. Tādējādi jautājumi, kas saistās ar migrāciju, īpaši pēdējā laikā ir likuši aplūkot jautājumus par Konvencijas teritoriālo piemērojamību, necilvēcīgas apiešanās aizliegumu un kolektīvās izraidīšanas aizliegumu. Zīmīgi, ka Konvencijā ietvertās absolūtās tiesības – spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegums – nepieļauj atkāpes valsts rīcībā arī humanitārās krīzes vai liela patvēruma meklētāju skaita pieplūduma gadījumā, atgādināja M. Mits. Viņš arī norādīja, ka ECT izskatāmo lietu skaitu un veidu ietekmē arī nu jau vairāki Eiropā notiekošie bruņoti konflikti – tie ir radījuši situāciju, kur ir neparasti liels skaits Konvencijas dalībvalstu prasību pret citām dalībvalstīm, kā arī izskatīšanā ir aptuveni 10 000 individuālo sūdzību saistībā ar bruņotiem konfliktiem. Konferences pirmā daļa noslēdzās ar diskusiju, kuru moderēja RJA lektore Ieva Miļūna.

Konferences otrā daļa bija veltīta tiesu dialogam, Latvijas tiesām arvien aktīvāk iesaistoties dialogā ar Eiropas Savienības Tiesu (EST), izmantojot prejudiciālā nolēmuma procedūru. Šogad Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas vadītāja Anita Zikmane un Satversmes tiesas Juridiskā departamenta vadītājs, RJA vieslektors Kristaps Tamužs sniedza savu redzējumu par to, kā Latvijas tiesas ir ietekmējušas kopējos procesus Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Harta) piemērošanā, īpaši skaidrojot, kā Latvijas tiesu uzdotie prejudiciālie jautājumi ir sekmējuši Hartas satura atklāšanu. Šādi ikgadējā cilvēktiesību konference aizsāk jaunu praksi, skaidrojot arī Latvijas tiesu pienesumu gada griezumā.

K. Tamužs iepazīstināja konferences klausītājus ar Satversmes tiesas pieeju prejudiciālo jautājumu uzdošanā, tostarp procesuālo regulējumu Satversmes tiesā. Viņš arī īpaši pievērsās divu Satversmes tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu tālākajam liktenim pašā EST – runa ir par spriedumiem ceļa satiksmes soda punktu lietā⁶ un augstskolu valodu lietā.⁷ Kā norādīja K. Tamužs, EST abus minētos spriedumos bieži citē vēlākajā judikatūrā, it īpaši saistībā ar samērīguma principa izpausmēm. Tas skaidri apliecina veidu, kādā Latvijas tiesas uzdots prejudiciālais jautājums ietekmē visu EST vēlāko judikatūru.

A. Zikmane norādīja, ka Senāts EST ar prejudiciālajiem jautājumiem 2024. gadā vērsies piecās lietās par Eiropas Savienības tiesību normas interpretāciju vai piemērošanu. Viena lieta saistīta ar jautājumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas normu piemērošanu, viena par sankciju piemērošanas režīmu un saistītām personām, divas par tiešo elektrolīniju izbūves jautājumiem un viena par negodprātīga privātpilota licences kārtotāja sodīšanu.

Par Senāta ietekmi uz kopējo ES izpratni viņa norādīja, ka Senāts nevairās EST darīt zināmu Latvijas tiesas viedokli par uzdotā prejudiciālā jautājuma iespējamo atbildi, tas savukārt ļauj saņemt konkrētas atbildes, kas ir praktiski izmantojamas, pieņemot galīgo spriedumu lietā.