ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Turpinājums. Raksta sākums “Jurista Vārdā” Nr. 9 (1379), 04.03.2025.

Romas III regulas 10. un 12. pants: dažādas publiskās kārtības atrunas

Būtiski, ka saskaņā ar Romas III regulas 12. pantu tās tiesību normas, kas ir piemērojama saskaņā ar Romas III regulas 5. vai 8. pantu, piemērošanu var atteikt, ja tās piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar tiesas valsts publisko kārtību (ordre public, public policy). Papildus šai klasiskajai publiskās kārtības atrunai Romas III regulas 10. pantā ir ietverta arī tā dēvētā pozitīvā publiskās kārtības atruna,¹ kas nosaka, ka, ja saskaņā ar 5. vai 8. pantu piemērojamais likums (lex causae) neparedz laulības šķiršanu vai, pamatojoties uz dzimumu, nepiešķir vienam laulātajam vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai, piemēro tiesas valsts likumu (lex fori).² Diezgan pārliecinoši var apgalvot, ka 10. panta mērķis ir apiet laulības šķiršanas aizliegumu Filipīnās un laulības šķiršanas regulējumu jūdaisma un islāma tiesībās. Tādējādi Romas III regulas 10. pants aizsargā gan tiesības uz laulības šķiršanu vispār, gan tiesības uz laulības šķiršanu bez diskriminācijas starp laulātajiem uz viņu dzimuma pamata.³ Jāatzīmē, ka EST savā pirmajā spriedumā attiecībā uz Romas III regulas normu interpretāciju – 2017. gada 20. decembra spriedumā lietā Nr. C‑372/16 Soha Sahyouni – norādīja, ka privātas laulības šķiršanas neietilpst Romas III regulas darbības jomā.⁴

Šobrīd pasaulē ir tikai divas valstis, kurās laulības šķiršana joprojām nav atļauta – Vatikāns un Filipīnas. Laulības šķiršana Filipīnās nav atļauta, jo tā ir izteikti katoļticīga valsts, proti, vairākums tās iedzīvotāju ir piederīgi Romas Katoļu konfesijai. Vienlaikus jāatzīmē, ka, pieņemot īpašu likumu, šajā valstī dzīvojošajiem musulmaņiem, kuri veido mazākumu no Filipīnu kopējā iedzīvotāju skaita, laulības šķiršana ir atļauta, jo Korāns laulības šķiršanu atļauj. Tiesa, pašlaik ir radusies cerība, ka arī Filipīnās dzīvojošajiem katoļiem un citiem kristiešiem, kuri veido gandrīz 88 % no kopējā Filipīnu iedzīvotāju skaita, beidzot varētu tikt atļauta laulības šķiršana. Proti, 2024. gada maijā Filipīnu parlamenta apakšpalāta – Pārstāvju palāta – pieņēma laulības šķiršanas likumprojektu (the Absolute Divorce Act), taču, lai šis likumprojekts stātos spēkā, tas ir jāapstiprina arī parlamenta augšpalātai – Senātam, kas pagaidām vilcinās to darīt.⁵

Daži aktīvisti par nozīmīgu soli ceļā uz laulības šķiršanu atļaušanu Filipīnās uzskata to, ka 2024. gada 27. februārī Filipīnu Augstākā tiesa savā lēmumā lietā Republic of the Philippines v. Ruby Cuevas Ng a.k.a. Ruby Ng Sono, sniedzot Filipīnu Ģimenes kodeksa 26. panta otrās daļas interpretāciju, norādīja, ka Filipīnās ir jāatzīst ārvalstī veikta Filipīnu pilsoņa ar ārvalstnieku noslēgtās pārrobežu laulības šķiršana neatkarīgi no tā, vai laulība ir šķirta tiesā.⁶ Pagaidām gan minētā laulības šķiršanas likumprojekta liktenis parlamenta augšpalātā paliek neskaidrs.Interesanti, ka laulības šķiršana Eiropā nav atļauta ne tikai Vatikānā, bet arī Sarkas salā.⁷ Tā ietilpst Gērnsijas teritoriālajā vienībā (Bailiwick of Guernsey), kura atrodas Lamanša jūras šaurumā, un, lai gan tā ir Apvienotās Karalistes Kroņa īpašums, šī teritoriālā vienība neietilpst Apvienotās Karalistes sastāvā, un tai ir sava pašpārvalde, turklāt arī pašai Sarkas salai ir sava pašpārvalde, un dažreiz tā pat ir tikusi dēvēta par mikrovalsti.⁸

Atšķirībā no kristietības jūdaisms ir reliģisku un nacionālu tiesību integrēta sistēma un tā leksikonā nepastāv termins “reliģija”. Tādējādi visas ebreju tiesības ir reliģiskas, savukārt par sekulārām tiek uzskatītas tikai citu tautu vai valstu tiesības.⁹ Laulības šķiršana jūdaismā lielākajā daļā gadījumu ir atļauta, taču atbilstoši Vecās Derības normām vēsturiski tā varēja notikt tikai tad, ja sieva bija grēkojusi, vīram šādā gadījumā rakstot šķiršanās rakstu (5. Moz. 24:1).¹⁰ Arī mūsdienās jūdaistu laulību šķir tikai jau minētais šķiršanās raksts (get). Get ir abpusēja vienošanās par laulības šķiršanu, kuru tiesā realizē vīrs trīs garīdzniecisko tiesnešu (dayanim) klātbūtnē un izsniedz sievai personīgi, klātesot diviem kvalificētiem lieciniekiem, un kura izpaužas tādējādi, ka vīrs noteiktā formā paziņo laulības šķiršanas dokumenta nozīmi.¹¹ Lai gan jau pirms vairāk nekā 1000 gadiem tika noteikts, ka, lai laulības šķiršana būtu spēkā, ir nepieciešama sievas piekrišana, vīrieša un sievietes tiesības jūdaismā arī mūsdienās joprojām tomēr ir nevienlīdzīgas, jo tikai vīram ir tiesības ierosināt laulības šķiršanas procesu.¹² Ja vīrs atsakās sievai dot get, sieva saskaņā ar jūdaisma tiesībām nav tiesīga noslēgt jaunu laulību, kļūdama par tā dēvēto pieķēdēto sievu (agunah). Rietumu valstīs ir sastopamas dažādas pieejas šīs problēmas risināšanai.¹³

Savukārt islāma tiesībās jeb šariatā sievietes tiesības laulības šķiršanas procesā ir ļoti ierobežotas. Visizplatītākais laulības šķiršanas veids islāmā ir talaq, proti, vīra veikta repudiācija jeb vienpusēja atsacīšanās no sievas. Talaq gadījumā sievietei šariatā nav piešķirtas nekādas tiesības.¹⁴ Talaq ir divi veidi – mutiska repudiācija (vienkāršais talaq) un repudiācija, kurai seko noteikta juridiska procedūra (administratīvais talaq).¹⁵ Lai gan starp islāma tiesību skolām (hanafītu skola, mālikītu skola, šāfiītu skola, hanbalītu skola)¹⁶ viedoklis šajā jautājumā atšķiras, praksē ir attīstījies un dažās valstīs joprojām juridiski ir atļauts trīskāršais talaq, kas nozīmē, ka vīrs ir tiesīgs trīs reizes pēc kārtas, nevis trīs atsevišķos gadījumos, kā tas saskaņā ar vairākuma islāma tiesību speciālistu viedokli esot paredzēts Korānā, pateikt vai uzrakstīt vārdu “talaq” un laulība ir nekavējoties šķirta.¹⁷ 2017. gada 22. augustā Indijas Augstākā tiesa ļoti nozīmīgā spriedumā lietā Shayara Bano v.