Bija 1947. gads. Automobilī, kuru vadīja spēļu teorijas pamatlicējs Oskars Morgenšterns, bija divi viņa draugi – Alberts Einšteins un austriešu izcelsmes matemātiķis Kurts Gēdels. Morgenšterns un Einšteins veda Gēdelu uz ASV pilsonības eksāmenu Trentonas (Ņūdžersija) tiesu pilī, viņi abi šo eksāmenu jau bija nokārtojuši. Brauciena laikā, lai īsinātu laiku, Einšteins Gēdelam viegli provocējoši jautāja: "Nu, Gēdel, domā noliksi eksāmenu?"
Gēdels pret pilsonības eksāmenu izturējās ar tādu pašu paranoisku rūpību kā pret visu citu savā dzīvē. Viņš padziļināti studēja ASV vēsturi un konstitucionālās tiesības. Gatavojoties eksāmenam, viņš bieži zvanīja Morgenšternam un atklāja savas paniskās bailes no eksāmena. Viņa draugs to mierināja, sakot, lai šo eksāmenu neuztver tik nopietni – "augstākais, ko viņi prasīs, ir raksturot valsts iekārtu". Tikmēr Gēdels turpināja urbties ASV konstitūcijā. Viņam šķita, ka ASV pamatlikumā ir iekšēja pretruna, kas ļauj tiesiskā ceļā nodibināt diktatūru. Abi draugi viņam silti ieteica eksāmenā pārdomas par šo "pretrunu" paturēt pie sevis.
Eksāmens norisinājās ātri un bija iecerēts kā formalitāte. Tomēr tiesnesis, kas pieņēma eksāmenu, ievēroja, ka viņa priekšā nestāv "every Tom, Dick, and Harry", un nolēma nedaudz izklaidēties ar prominento pilsonības pretendentu. Tiesnesis pajautāja, no kurienes ir Gēdels, un, saņēmis atbildi, ka no Austrijas, pajautāja, kāda veida valsts iekārta bija Austrijā. Gēdels atbildēja: "Tā bija republika, taču Austrijas konstitūcija bija tāda, ka Austrija kļuva par diktatūru." "Tas nu gan ir nejauki," atbildēja tiesnesis un turpināja, "tas nekad nevarētu notikt mūsu valstī." Gēdels šajā brīdī bija neapturams: "Varētu gan notikt, un es varu to pierādīt." Morgenšterns un Einšteins šajā brīdī droši vien saskatījās, taču tiesnesis noteica: "Ak, Dievs, neiesim šādās detaļās!" un slēdza eksāmenu.1
Ne Gēdels, ne viņa laikabiedri nav atstājuši skaidras norādes, kur tieši ir meklējama minētā kļūda. Tiek pieņemts, ka viņš varētu būt domājis ASV konstitūcijas V pantu, kurā ir paredzētas neierobežotas iespējas grozīt konstitūciju. Varētu domāt, ka Eiropas valstis ir mācījušās no Gēdela – Vācijas pamatlikuma 79. panta 3. punkts nosaka, ka federācijas iedalījums zemēs, cilvēka cieņa un vēlēšanu tiesības nav grozāmas. Francijas 1958. gada konstitūcijas 89. pants savukārt paredz: "Valsts vara ir īstenojama republikas veidā, un šis noteikums ir negrozāms." Tomēr arī tagadējās Vācijas un Francijas konstitūcijas joprojām paredz iespēju pieņemt pilnīgi jaunu valsts pamatlikumu. Arī mūsu Satversme – pat ja daži no leģendārās Konstitucionālo tiesību komisijas locekļiem tās tekstā saskata mūžības klauzulas – neparedz aizliegumu to grozīt.
Tagadējie draudi konstitūcijai nav parastiem mirstīgajiem apslēpti loģikas vienādojumi, bet gan vairākuma apātija un banāla, atklāta konstitūcijas pārkāpšana. Nesenā viedokļrakstā ir sīki aplūkots, kas notiktu tad, ja jaunā ASV prezidenta administrācija nolemtu ignorēt tiesu nolēmumus: "Konstitūcijā tiesu varai nav paredzētas pilnvaras piespiest izpildīt nolēmumus – tā ir izpildvara, kas tos izpilda. Ja prezidents nolemj nepildīt tiesas lēmumu, tiesām nav nekādu iespēju to ietekmēt."2
Pamudinājums nenolaist rokas pēdējās dienās ir nācis tieši no vecā Eiropas kontinenta – 4. martā Senātā uzstājās nelielā Francijas vidienes Aljē (Allier) departamenta senators Malirē (Malhuret). Šī runa ir piesaistījusi lielu uzmanību abās okeāna pusēs tiktāl, ka to dēvē par 4. marta uzsaukumu.3 Ko tādu pateica senators? "Vašingtona ir kļuvusi par Nerona galmu. Ar uguni spēlējas imperators. Viņam blakus ketamīnu salietojies āksts iznīcina valsts pārvaldi. [..] ASV vēl nekad nav ignorējušas savu konstitūciju, tās valdība nekad nav izdevusi klaji pretlikumīgus rīkojumus, atcēlusi no amata tienešus un armijas virsvadību. Varas atsvari tiek likvidēti, un valdība kontrolē sociālos medijus. Tā sākas demokrātijas piesavināšanās. [..] Eiropa jau vairākus gadus karo pret diktatoru, tagad mēs cīnāmies pret diktatoru, kuram sniedz atbalstu nodevējs. Kā reaģēt uz nodevību? Atbilde ir vienkārša – to nepieļaut."4
Kas vēl, ja ne juristi spēj novērtēt vārda spēku? Izgaismot glaimus un laipošanu, teikt taisnību var tikai ar vārdiem – vai mēs visi to spēsim?
1. Atstāsts ņemts no: Lepore J. When Constitutions Took Over the World. The New Yorker, 21.03.2021.
2. Chemerinsky E. The One Question That Really Matters: If Trump Defies the Courts, Then What? The New York Times, 01.03.2025.
3. Atsaucoties uz ģenerāļa de Gola 1940. gada 18. jūnija uzsaukumu no Londonas nepakļauties kapitulācijai.
4. Senatora Malirē uzruna Senāta Youtube kanālā: https://www.youtube.com/watch?v=G-lh0TUTtvI. Angļu valodā pieejama: https://www.huffpost.com/entry/french-senator-speech-trump-ukraine-russia_n_67ca0a83e4b0404dff3019c7