ŽURNĀLS

Vija Jākobsone, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece

Pienācis laiks apzināties, ka cilvēktiesības nav starptautisko normu kopums, kas eksistē pats par sevi kaut kur ANO, Eiropas Padomes, Eiropas Savienības vai Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas mītnēs un bibliotēku dokumentu krātuvēs. Cilvēktiesības ir mūsdienu demokrātisko valstu reālā dzīve, cilvēku dzīvības, brīvības un citu civilo un politisko tiesību nodrošinājums valstu likumos un to piemērošanā, arī Latvijas likumos un šo likumu izpildē.

Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijā 1990.gada 4.maijā nekavējoties tika uzsākta tiesību sistēmas un tiesu reforma. Kriminālprocesā tas nozīmē principiāli jauna Latvijas Repulikas Kriminālprocesa kodeksa projekta izstrādi un vienlaicīgu spēkā esošā Latvijas Kriminālprocesa kodeksa papildināšanu un grozīšanu atbilstoši kodeksa projekta koncepcijai un jau pieņemtajiem spēkā esošajiem likumiem, Latvijas Republikas Satversmei, likumiem: “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, “Par tiesu varu”, Advokatūras likumam, Notariāta likumam, Prokuratūras likumam un citiem.

Kā likumu grozījumi, tā arī Kriminālprocesa kodeksa projekts no paša sākuma tika izstrādāts, ņemot vērā starptautiskos dokumentus cilvēktiesību jautājumos, kam pievienojusies un kurus ratificējusi vai gatavojas ratificēt Latvija, arī Eiropas cilvēktiesību konvenciju.

Tādu starptautisku dokumentu ir daudz, vairāk nekā 50. 1995.gada jūlijā Ženēvā ANO Cilvēktiesību komisija bija izbrīnījusies par to, ka Latvija vienā dienā (4.05.1990.) pievienojusies 51 šādam dokumentam. Bet Latvijai šajā gadsimtā, it sevišķi deviņdesmitajos gados, ļoti daudz kas bija un ir jāvar.

Pašlaik Latvijai un galvenokārt Latvijas juristiem ir jāsaprot un — kas ir ne mazāk svarīgi — jāpārliecina likumdevēja, izpildu un tiesu vara, ka minētajos dokumentos noteiktajām cilvēktiesībām ir jāatrod vieta Latvijas tiesību sistēmā, Latvijas likumos un to piemērošanas praksē.