ŽURNĀLS

JURISTA VĀRDS Nr.19 (61)

Izlīgums un atcēlējs līgums

tiesas sprieduma izpildes stadijā

Viktors Tihonovs, dipl. iur.,

Erlens Kalniņš, stud. iur., — “Latvijas Vēstnesim”

Erlens Kalniņš

Viktors Tihonovs

Ievadam

Izlīgums (CL 1881. — 1891.p.) un atcēlējs līgums (CL 1862. — 1866.p.) Civillikumā vispārīgi regulēti kā divpusēji darījumi, kas vērsti uz saistību tiesības izbeigšanu1, turklāt gan teorētisku, gan praktisku interesi šie tiesību institūti var izraisīt ne tikai no materiāli tiesiskā, bet arī no procesuāli tiesiskā viedokļa.

Šajā rakstā aprobežosimies vienīgi ar izlīguma un atcēlēja līguma tiesiskā sastāva noskaidrošanu tiesas sprieduma izpildes stadijā, pamatojoties uz atziņu par materiālo un procesuālo tiesību ciešo kopsakaru, kur pēdējās izpaužas kā aizskarto materiālo tiesību piespiedu izlietošanas nodrošināšanas forma2. Tādējādi šī raksta galvenais uzdevums ir konstatēt aplūkojamo institūtu materiāli un procesuāli tiesiskā regulējuma saskaņotību vai arī iespējamu šādas saskaņotības neesamību3. Ieskicējot problēmas būtību, pietiek aizrādīt uz CL 1883. pantu, kur noteikts: “Tiesiska attiecība, kas izbeigta ar spēkā nākušu tiesas spriedumu, nevar būt par izlīguma priekšmetu; bet izlīgums ir atļauts par sprieduma izpildīšanas veidu”, taču Latvijas Civilprocesa kodeksa (CPK) 372. panta 2. punktā kā viens no izpildīšanas lietvedības izbeigšanas pamatiem atzīts piedzinēja un parādnieka noslēgts mierizlīgums. Bez tam minētā CPK 372. panta 1. punktā kā izpildīšanas lietvedības izbeigšanas pamats noteikts piedzinēja vienpusējs atteikums no piedziņas, kaut gan atbilstoši CL 1862. pantam “vienpusējs tiesīgās personas paziņojums par atteikšanos no sava prasījuma nesaista”, jo šādam nolūkam nepieciešama “savstarpēja vienošanās starp viņu un parādnieku, tas ir, saistības atcēlējs līgums”. Kā izrādīsies, pirmajā gadījumā materiālo un procesuālo tiesību normu kolīzija nav konstatējama, turpretī otrajā gadījumā tā pastāv un atrisināma vienīgi de lege ferenda .

Taču vispirms uzskatāmības labad pakavēsimies pie izlīguma un atcēlēja līguma institūta izpratnes (protams, ciktāl tas attieksies uz šī raksta priekšmetu) romiešu civiltiesībās, pandektu tiesībās un doktrīnā, kā arī Baltijas civiltiesību doktrīnā un tiesu praksē. Šāds atskats nenoliedzami ļaus padziļināt arī aplūkojamo institūtu mūsdienu izpratni un izskaidrot mūsu izvirzītā uzdevuma atrisinājuma eventuālu pamatotību.

Romiešu civiltiesības

Romiešu tiesībās mācībā par saistību tiesības izbeigšanās tiesiskajiem pamatiem pirmām kārtām sastopamies ar divējādu šo pamatu klasifikāciju tādos, kas saistību tiesību izbeidz 1) ipso iure , respektīvi, pamatojoties tieši uz likumu (piem., izpildījums ( solutio ), pārjaunojums ( novatio ), izpildījuma aizstāšana ( datio in solutum ) u.c.) un 2) ope exceptionis jeb tiesas ierunas ceļā, kā rezultātā kreditora prasījums turpina pastāvēt, taču pēc parādnieka vēlēšanās var tikt noraidīts ar tiesas ierunu ( exceptio )4. Pie pēdējiem cita starpā pieskaitāmi arī izlīgums un parāda atlaidums.

Izlīgumu ( transactio ) romieši traktēja kā vienošanos par savstarpēju piekāpšanos ar mērķi novērst nenoteiktību saistības dalībnieku savstarpējās tiesiskajās attiecībās (šāda nenoteiktība galvenokārt var izpausties kā viņiem piederošo prasījumu apstrīdamība). Līdzēju savstarpējā piekāpšanās, lai novērstu minēto nenoteiktību, norāda uz izlīguma atlīdzības raksturu, tā, piemēram, viena puse var pilnībā vai daļēji atteikties no sava prasījuma pret otru pusi, par to saņemot zināmu mantisku ekvivalentu; viena puse par šādu ekvivalentu var pilnībā vai daļēji atzīt otras puses prasījumu; bez tam kā ekvivalents var noderēt kādas lietu vai saistību tiesības nodibināšana, pārgrozīšana vai izbeigšana5. Tādējādi izlīgums, izbeidzot apstrīdamo saistību tiesību, var nodibināt arī pavisam jaunu tiesisku attiecību (resp., noderēt par causa traditionis jeb tiesisku pamatu lietas nodošanai), kas romiešu tiesībās šādos gadījumos prasīja saistības pārjaunojumu (L.Lj;ltd, op. cit ., 475.lpp.).

Ņemot vērā izlīguma mērķi — novērst nenoteiktību savstarpējās tiesiskās attiecībās, romieši to pielīdzināja tiesas spriedumam. Taču, no otras puses, izlīgums par apstrīdamu prasījumu tika uzskatīts kā spēkā neesošs, ja izrādījās, ka minētais prasījums līdz izlīguma noslēgšanai jau ticis izspriests tiesā ( res iudicata ), turklāt nebija juridiskas nozīmes tam apstāklim, vai līdzēji par šādu tiesas spriedumu zinājuši vai ne. Izlīgums nevarēja grozīt vai atcelt tiesas spriedumu. Izņēmuma kārtā ar izlīgumu bija iespējams novērst strīdu par to, vai konkrētajā lietā ir pieņemts tiesas spriedums, vai arī strīdu par šāda tiesas sprieduma saturu (D.{djcnjd, op. cit ., 211.lpp.).

Atšķirībā no transactio kā atlīdzības līguma ar parāda atlaišanu plašākā nozīmē ( remissio debiti ) romieši saprata kreditora un parādnieka vienošanos par saistību tiesības izbeigšanu, kas parasti izpaudās kā dāvinājums ( liberando )6. Pamatojoties uz romiešu tiesībās pazīstamo līgumiskas saistības nodibināšanas un izbeigšanas simetrijas principu7, ar kreditora un parādnieka vienošanos par parāda atlaišanu varēja izbeigt vienīgi 1) saistības, kas nodibinātas ar mutvārdu formulām ( stipulationes ) — ar šādā pašā mutvārdu formā noslēgtu līgumu ( acceptilatio