ŽURNĀLS

jurista vārds

Nr.28 (42)

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesu

Pagājušajā nedēļā daudzi Latvijas juristi divu dienu seminārā kopā ar Eiropas Padomes ekspertiem mācījās un diskutēja par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas piemērošanu, par gaidāmo tās ratificēšanu Latvijas Saeimā, līdz ar to iegūstot tiesības vērsties pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas. Tāpēc — lai ne tikai juristi, bet arī citas amatpersonas, iedzīvotāji tuvāk zinātu par šīs starptautiskās tiesas struktūru un darbību, publicējam Eiropas Cilvēktiesību tiesas sekretāra informatīvo dokumentu (1995.gads).

1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa tika izveidota 1959. gadā saskaņā ar Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (1950), lai nodrošinātu to saistību ievērošanu, kuras uzņēmušās Konvencijas dalībvalstis.

2. Tiesu sastāda tiesneši, kuru skaits atbilst Eiropas Padomes dalībvalstu skaitam (pašreiz trīsdesmit četras). Divi tiesneši nevar būt vienas un tās pašas valsts pilsoņi.

Tiesnešus ievēlē Konsultatīvā asambleja uz deviņiem gadiem, izvēloties tos no personu saraksta, ko nominējušas Eiropas Padomes dalībvalstis; viņi var tikt atkārtoti ievēlēti. Tiesneši veic savus pienākumus tiesā individuāli un bauda pilnīgu neatkarību, veicot savus pienākumus. Sava mandāta laikā viņiem jāatturas no tādu uzdevumu veikšanas, kas nav savienojami ar prasību pēc neatkarības, objektivitātes un iespējas darboties šai amatā.

Tiesa ievēlē savu prezidentu un vienu vai divus viceprezidentus. Tiesas locekļi saņem atlīdzību par katru dienu, kad viņi pilda savus pienākumus, kā arī ikgadēju honorāru. Šos izdevumus sedz Eiropas Padome. Tiesai palīdz sekretariāts, kas atrodas tās tiešā pakļautībā. Pēc konsultēšanās ar ģenerālsekretāru un Eiropas Padomi tiesa pati ievēlē savu sekretāru un sekretāra vietnieku. Pārējos sekretariāta darbiniekus nozīmē ģenerālsekretārs ar sekretāra vai prezidenta piekrišanu.

Konvencija paredz, ka Tiesa pati izstrādā savu reglamentu un nosaka tās procesuālo darbību. Tiesas pirmais reglaments, kas tika pieņemts 1959. gadā un gadu gaitā tika vairākkārt labots, 1982. gada 24. novembrī tika pilnībā pārstrādāts. Jaunais teksts stājās spēkā 1983. gada 1. janvārī. Pēc tam, kad 1994. gada 1. oktobrī stājās spēkā Konvencijas Protokols Nr. 9, šis teksts ar dažiem labojumiem pārtapa par A Tiesas reglamentu un tiesa pieņēma otru noteikumu kopumu — B Tiesas reglamentu, kas attiecas tikai uz tām lietām, kas izvirzītas pret valsti, kas ratificējusi šo Protokolu (Protokolu Nr. 9 uz 1995. gada 31. maiju ir ratificējušas septiņpadsmit dalībvalstis: Austrija, Čehija, Itālija, Īrija, Kipra, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Rumānija, Slovakija, Slovēnija, Somija, Šveice, Ungārija, Vācija un Zviedrija).

3. Tiesas jurisdikcija aptver visas lietas, kam sakars ar Konvencijas interpretāciju un pielietošanu un kuras tiek tai nodotas zemāk aprakstītajos apstākļos. Šo jurisdikciju var pielietot tikai attiecībā uz valstīm, kuras vai nu ir deklarējušas, ka tās to atzīst par sev saistošu ipso facto, vai arī ir devušas savu piekrišanu, ka kāda konkrēta lieta tiek nodota tiesai. Uz 1995. gada 31. maiju Tiesas saistošo jurisdikciju ir atzinušas visas Eiropas Padomes dalībvalstis, izņemot Andoru, Igauniju, Latviju un Lietuvu.

4. Saskaņā ar Konvencijas nosacījumiem lietas, kas tiek iesniegtas izskatīšanai Tiesā, sākuma stadijā tiek noformētas ar pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību komisijā. To iesniedz valsts, persona, nevalstiska organizācija vai personu grupa. Komisija vispirms pārliecinās par lietas piekritību. Ja tā uzskata, ka pieteikums ir piekritīgs, tā pārbauda faktus un mēģina panākt mierizlīgumu. Ja tas neizdodas, komisija gatavo ziņojumu, kas satur gan faktu izklāstu, gan tās viedokli, vai šie fakti norāda uz to, ka atbildētāja valsts ir pārkāpusi tās saistības, ko tā uzņēmusies, parakstot Konvenciju. Ziņojums tiek nosūtīts Eiropas Padomes Ministru komitejai. Komisija un/vai ikviena ieinteresētā dalībvalsts lietu var nodot Tiesas izskatīšanai triju mēnešu laikā. Ja tas nenotiek, Ministru komiteja izlemj, vai notikusi Konvencijas normu neievērošana.

5. Protokols Nr. 9 piešķir tiesības indivīdam, personu grupai vai nevalstiskai organizācijai attiecībā uz pieteikumiem, kas atzīti par Tiesai piekritīgiem, vērsties ar savu prasību tieši Tiesā pēc tam, kad komisija tos izskatījusi. Ja lieta tiek iesniegta izskatīšanai tiesā saskaņā ar Protokolu Nr. 9, kolēģija trīs tiesnešu sastāvā — ieskaitot tiesnesi, kas ievēlēts no ieinteresētās valsts, var, anonīmi balsojot, izlemt, ka šī lieta netiks izskatīta Tiesā. Tādā gadījumā šo lietu izlems Ministru komiteja.

6. Lai lietas tiktu izskatītas tiesā — saskaņā ar Tiesas reglamentu par to, ka vairākas lietas var tikt sagrupētas kopā, — Tiesa sanāk kā deviņu tiesnešu palāta, ieskaitot kā ex officio locekļus prezidentu vai viceprezidentu un tiesnesi, kurš ir pilsonis vienā no ieinteresētajām dalībvalstīm. Ja “nacionālais” tiesnesis nevar piedalīties vai tiek atcelts vai ja tāda nav, tad attiecīgā valsts var nozīmēt kādu Tiesas locekli (citas valsts pavalstniecībā esošu vēlētu tiesnesi) vai personu ārpus Tiesas (ad hoc tiesnesi).