ŽURNĀLS

JURISTA VĀRDS Nr.15(57)

Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

Vai tiešām kukuļa piedāvājums nesatur nozieguma pazīmes

Dr. habil. iur., prof. Edgars Meļķisis, LU Tiesību teorijas un politikas zinātnes katedras vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Jautājums par to, vai kukuļa piedāvājums ir vai nav noziegums, nesen izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā, juristu aprindās un starp Juridiskās fakultātes, sevišķi ceturtā gada studentiem, kuri apgūst priekšmetu `'Tiesību normu piemērošanas praktikums''. Pēc `'Latvijas Vēstnesī'' 1997.gada 16.aprīlī publicētā Augstākās tiesas Senāta lēmuma `'Par kukuļdošanas nozieguma sastāvu'' `'Vakara Ziņās'' 1997.gada 21.aprīlī parādījās raksts ar publicistiski asu virsrakstu `'Augstākā tiesa attaisno kukuļdevēju''. Diskusija turpinājās televīzijā, `'Rīgas Balsī'' un `'Latvijas Vēstnesī'' — 30.maijā ar Senāta lēmumu konsekventi atbalstošo prof. U.Krastiņa rakstu `'Par un ap kukuli''.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Gadījuma apraksts, kā tas atspoguļots Senāta lēmumā

1996.gada 26.februārī ap pulksten vieniem Saldus rajona ceļa Ezere-Nīgrande 6.kilometrā, kad policijas darbinieki aizturēja līdztiesājamā R.Draviška vadīto automašīnu “Mazda”, V.Stončius piedāvājis policijas darbiniekam S.Groskopam kukuli 2000 ASV dolāru vērtībā nolūkā panākt aizturētā atbrīvošanu un nelikumīgas degvīna kravas vajāšanas pārtraukšanu. S.Groskops no piedāvātā kukuļa atteicies, tādēļ tiesājamajam nav izdevies izdarīt noziegumu līdz galam no viņa gribas neatkarīgu apstākļu dēļ.

Pirmo divu tiesu viedoklis — V.Stončius ir izdarījis nozieguma mēģinājumu

Saldus rajona tiesa (priekšsēdētāja G.Galiņa, piesēdētāji V.Kalniņa un Dz.Stepkina) 1996.gada 18.septembrī izskatīja šo lietu un Stončius noziegumu kvalificēja pēc Latvijas Kriminālkodeksa 15.panta “Atbildība par gatavošanos noziegumam un par nozieguma mēģinājumu” 2.daļas un 165.panta “Kukuļdošana” 1.daļas. Uz šī normatīvā pamata Saldus rajona tiesa atzina V.Stončiu par vainīgu kukuļdošanas mēģinājumā un notiesāja viņu ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.

Kurzemes apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija (priekšsēdētājs P.Opincāns, tiesneši R.Lazdāns un A.Bērziņa) 1997.gada 17.janvārī taisīja spriedumu, ar kuru pirmās instances tiesas spriedums daļā par V.Stončius notiesāšanu atstāts bez grozījumiem.

Prokurora un Senāta viedoklis — V.Stončius rīcībā nav nozieguma pazīmes

Senāta Krimināllietu departaments (tiesas sēdes priekšsēdētājs senators P.Gruziņš, senatores A.Kazārova un Z.Raupa) 1997.gada 17.janvārī izskatīja šo lietu. Pieņemtā lēmuma konstatējošā daļā atzīts, ka “pirmās instances tiesas spriedumā notikuma faktiskie apstākļi konstatēti pareizi, taču nepareizi piemērots Krimināllikums”. Prokurors I.Cers arī uzskatīja, ka V.Stončius rīcībā nav nozieguma sastāva, ka spriedums daļā par viņa notiesāšanu atceļams un lieta izbeidzama. Senāts nolēma atcelt iepriekšējos spriedumus par V.Stončius notiesāšanu, lietu izbeigt un atbrīvoja V.Stončiu no apcietinājuma.

Ar ko Senāts pamato šo lēmumu?

Attaisnojošais lēmuma saturs pamatojās uz Senāta atzinumu, ka V.Stončius, piedāvājot policijas darbiniekam 2000 dolāru, nav izdarījis nozieguma mēģinājumu, bet tikai “atklājis nodomu izdarīt noziegumu”. Lai gan V.Stončium esot bijusi nauda, viņš to tikai piesolījis, bet nav mēģinājis dot. Vairākkārt norādīts, ka no Stončius puses neesot bijušas aktīvas darbības, lai reāli iedotu kukuli. No tā Senāts secina, ka “Stončius darbībās nav kukuļdošanas sastāva, jo tajā s nav ne gatavošanās šim noziegumama, ne šāda nozieguma mēģinājuma pazīmju ” (izcēlums — E.M. ).

Šis izvirzītais pamatojums tālāk tiek izklāstīts sīkāk: “Nodoma atklāšana izdarīt noziegumu nav nozieguma izdarīšanas stadija, un par to personu pie kriminālatbildības saukt nevar. Nodoma atklāšana izdarīt noziegumu, ja tā nav saistīta ar konkrētām darbībām, aktīvu rīcību, kurā izpaužas gatavošanās, jau tieša nozieguma izdarīšana vai mēģinājums, nav noziedzīgā nodoma īstenošanas posms, jo netuvina personu vēlamā rezultāta sasniegšanai.”

Ko saka likums par kukuļa

piedāvāšanu?

Latvijas Kriminālkodeksā kukuļdošanas jēdziens nav definēts. Tas jāatvasina no jēdziena kukuļņemšana, kas dots KK 164.pantā. Tur teikts: “Par kukuļņemšanu jebkurā veidā, ko izdarījusi amatpersona personiski vai ar starpniekiem par kādas darbības izdarīšanu vai neizdarīšanu kukuļdevēja interesēs, ko amatpersonai vajadzējis vai tā varējusi izdarīt, izmantojot savu dienesta stāvokli”.

Šāds stāvoklis gribot negribot noved pie kukuļdošanas nozīmes pamazināšanās, pie viedokļa, ka galvenā ir kukuļņemšana. Par kukuļdevēja “lomas mazāko nozīmi” raksta arī prof. U.Krastiņš. Šī norma Latvijas KK ienākusi vēl no cariskās Krievijas (“dpznjxybxtcndj” — kukuļņemšana) un no PSRS likumiem. Turpretī Vācijā kā primārā tika atzīta kukuļdošana (“Bestechung” — piekukuļošana).