ŽURNĀLS

JURISTA VĀRDS Nr.21 (63)

Komentāri. Skaidrojumi. Viedokļi

Vispārīgie tiesību principi kā tiesību avots

Dipl.iur. Daiga Iļjanova, LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas

un politikas zinātnes katedras asistente, — “Latvijas Vēstnesim”

Vēl pavisam nesen, pēc Latvijas Republikas Satversmes tiesas pirmā sprieduma pasludināšanas 1997. gada 7. maijā, laikrakstos parādījās dažādas atsauksmes par šo spriedumu un īpaši par sprieduma argumentācijā minētajiem vispārīgajiem tiesību principiem. Protams, kā vienmēr, atsauksmju autori bija sadalījušies divās grupās: vieni — noliedzot šādu uzdrošināšanos atsaukties uz vispārīgajiem tiesību principiem, kas Latvijas tiesību sistēmai vispār esot svešs jēdziens, otri — turpretī visnotaļ pozitīvi atbalstot šādu argumentāciju, kas nenoliedzami ir viens no soļiem Latvijas tiesību teorijas, kā arī visas tiesību sistēmas kopumā, attīstībā un tuvināšanā tik bieži minētajiem Rietumu standartiem.

Tagad, kad pagājis zināms laiks, varam šo jautājumu aplūkot bezkaislīgi un zinātniski. Vai vispārīgie tiesību principi Latvijā ir atzīstami par tiesību avotiem, kā tas atzīts romāņu—ģermāņu tiesību saimes valstīs, un vai Latvijas tiesneši spriedumu un lēmumu argumentācijās var atsaukties uz vispārīgajiem tiesību principiem — noskaidrot šos jautājumus ir galvenais raksta mērķis.

Latvija un vispārīgie

tiesību principi

Ar Latvijas neatkarības atgūšanu un jaunas tiesību sistēmas veidošanos šie vispārīgie tiesību principi ir ieguvuši milzīgu nozīmi gan likumdevēja darbā, gan tiesu praksē, pat ja abi iepriekšminētie to vēl nav apjautuši. Ļoti populārs ir kļuvis uzskats, ka Latvijas tiesību sistēma nav sakārtota, ka tajā ir daudz likumdošanas robu, tādējādi nereti aizbildinoties ar nespēju pieņemt lēmumu vai atrisināt lietu. Romāņu—ģermāņu tiesību saimes valstī, kur vispārīgie tiesību principi ir viens no tiesību avotu veidiem, tāda situācija nevarētu rasties. Vēl jo vairāk — vesela virkne Latvijas tiesību normatīvo aktu, piemēram, 1991. gada 10. decembra konstitucionālais likums “Par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem”, 1992. gada 15. decembra likums “Par tiesu varu”, 1937. gada Latvijas Republikas Civillikums, Latvijas Civilprocesa kodekss, LR MK 1995. gada 13. jūnija noteikumi nr.154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi” utt., satur tiesību normas, kas tieši norāda uz vispārīgo tiesību principu lietošanas iespējamību un pat nosauc šos principus. Acīmredzot problēma ir nevis normatīvā pamata trūkumā, bet gan nepietiekamā šī jautājuma izpētē un tiesu nespējā atgūties no tik daudzus gadus valdošās normatīvistiskās tiesību izpratnes un sākt darboties radoši. Protams, šajā jomā ļoti liela praktiska nozīme ir doktrinālajiem pētījumiem, kur šie principi tiek izfiltrēti un sistematizēti, pamatojoties uz normatīvajiem tiesību aktiem, lietām, vēsturiskajiem un sociālajiem faktiem. Vērā ņemama un pamācoša ir pirmskara Latvijas Senāta prakse attiecībā uz vispārīgo tiesību principu lietošanu, kur spriedumu argumentācijās bija atsauces ne tikai uz tiesību zinātni (tātad netieši arī uz vispārīgajiem tiesību principiem), bet arī tieši — uz vispārīgajiem tiesību principiem, piemēram, Senāta Civilā kasācijas departamenta 1921. gada 8. decembra spriedumā apdrošināšanas biedrības “Rossija” l., nr.188: “...Latvija kā tiesiska valsts var atzīt par likumīgiem un saistošiem tikai tādus svešas valsts rīkojumus, kuri saskan ar vispārīgiem tiesiskās iekārtas pieņemtiem principiem (autores izcēlums — D.I. ), ar kuriem nav savienojama principiāli visu apdrošināšanas biedrību likvidēšana ...” vai “...Ja, kā tas notika šai gadījumā, obligācijas ekvivalents (valūta) patiesi pārgājis parādnieka mantojumā, tad tam apstāklim vien, ka parādnieks nav baudījis rīcības spēju, nav nozīmes un attiecīgais aizdevu līgums tomēr stājas spēkā (priv.lik. 3651.p.2.pkt. un 3652.p. 2.teik.). Šis nosacījums izriet no vispārīgā “in rem versio” principa. Šī Senāta prakse reāli pierāda, ka vispārīgo tiesību principu jēdziens Latvijas tiesību sistēmai nav bijis svešs jēdziens un tiesām pastāv reāla iespēja atsaukties savos lēmumos un spriedumos uz vispārīgajiem tiesību principiem (pat uz tiem tiesību principiem, kas nav noteikti tiesību normatīvajos aktos).

Vispārīgie tiesību principi

romāņu–ģermāņu

tiesību saimes valstīs

Aplūkojot tiesību avotu teoriju (teoriju par tiesību avotu veidiem un konkrēti par vienu no tiem — vispārīgajiem tiesību principiem) noteiktā valstī, vispirms ir jānoskaidro, pie kādas tiesību saimes konkrētas valsts tiesību sistēma pieder.

Latvija pašlaik tiek pieskaitīta pie t.s. jauktās tiesību sistēmas, t.i., kaut arī tiesību normu teksta līmenī Latvija iekļaujas kontinentālās Eiropas jeb romāņu—ģermāņu tiesību lokā, tomēr šīs normas joprojām tiek lietotas pēc sociālistiskās metodoloģijas. Lai tiesību normas tiktu pareizi lietotas, ir nepieciešama skaidrība par attiecīgajā valstī pastāvošajiem tiesību avotu veidiem. Tādēļ pašlaik Latvijā (un arī citās Austrumeiropas pēcsociālistiskajās valstīs) tiesību avotu doktrīna ir kļuvusi par vienu no tiesību teorijas problēmjautājumiem.