ŽURNĀLS

Šis materiāls sagatavots Valsts cilvēktiesību birojam Cilvēktiesību mācību kursa ierēdņiem programmas ietvaros

Eiropas Padome (EP) ir starpvaldību organizācija, kas izveidota 1949. gadā. Dibinātājvalstis — Lielbritānija, Francija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Itālija un Īrija. Latvija EP iestājās 1995. gadā.

EP statūti pieņemti 1949. gada 5. maijā un ir spēkā arī Latvijā (1995. gada 2. februāra likums "Par Eiropas Padomes statūtiem"). Statūtu 3. paragrāfs nosaka, ka katram EP loceklim ir jāakceptē principi, kuri nodrošina tiesiskumu (rule of law) un visu cilvēku iespējas pilnā mērā baudīt cilvēka tiesības un pamatbrīvības EP locekļu jurisdikcijas ietvaros. Viens no EP mērķiem, kuri noteikti statūtu 1. paragrāfā, ir sadarbība ekonomikas, sociālajā, kultūras, zinātnes, likumdošanas un administratīvajā jomā, kā arī cilvēka tiesību un pamatbrīvību saglabāšana un tālāka īstenošana. Jebkura Eiropas valsts var kļūt par EP locekli, ja tā ievēro likumus un garantē saviem iedzīvotājiem cilvēka tiesību normu un pamatbrīvību ievērošanu.

1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kas nosaka pilsoniskās un politiskās tiesības, ir parakstījušas visas 40 valstis, kas ir EP locekles. Visas EP dalībvalstis ir ratificējušas šo konvenciju.

Cilvēktiesību saraksts (katalogs), kas bija noteikts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, bija paplašināts tās papildprotokolos, piemēram, 1.protokols ir parakstīts 1952. gadā, 2. protokols — 1963. gadā, 4. protokols — 1963. gadā, 7. protokols — 1984. gadā utt.

Latvija Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu parakstīja 1995. gada 10. februārī. Saeima konvenciju ar papildprotokoliem ratificēja 1997. gada 4. jūnijā, un Latvijā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un 1., 2. un 4. protokols oficiāli ir spēkā no 1997. gada 27. jūnija. 7. protokls ir spēkā no 1997. gada 1. septembra, 11. protokols būs spēkā no 1998. gada 1. novembra. Tātad no pagājušā gada 27. jūnija Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un tās papildprotokoli ir Latvijas nacionālo tiesību sastāvdaļa, un tā obligāti jāievēro visām Latvijas valsts institūcijām, iestādēm, amatpersonām. Tā ir saistoša likumdevējvarai, izpildvarai un tiesu varai. Jebkura persona, aizstāvot savas tiesības un intereses iestādē un tiesā, var tieši pamatot tās ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normām.

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un tās vēlākie papildprotokoli satur 26 cilvēktiesību garantijas:

1) tiesības uz dzīvību (2. pants);

2) necilvēcīgas izturēšanās aizliegums (3. pants);

3) verdzības un piespiedu darba aizliegums (4. pants);

4) tiesības uz personisko brīvību un drošību (5. pants);

5) tiesības uz taisnīgu tiesu (6. pants);

6) aizliegums uzlikt sodu, kas nav noteikts ar likumu (7. pants);

7) tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (8. pants);

8) domu, sirdsapziņas un reliģijas brīvība (9. pants);

9) vārda brīvība (10. pants);

10) pulcēšanās un biedrošanās brīvība (11. pants);

11) tiesības uz laulības noslēgšanu (12. pants);

12) tiesības uz efektīvu tiesisku aizsardzību (13. pants);

13) diskriminācijas aizliegums (14. pants);

14) tiesības uz īpašuma aizsardzību (1. papildprotokola 1. pants);

15) tiesības uz izglītību (1. papildprotokola 2. pants);

16) tiesības uz brīvām vēlēšanām (1. papildprotokola 3. pants);

17) aizliegums atņemt brīvību parādu dēļ (4. papildprotokola 1. pants);

18) pārvietošanās brīvība (4. papildprotokola 2. pants);

19) savas valsts pilsoņu izraidīšanas aizliegums (4. papildprotokola 3. pants);

20) ārzemnieku kolektīvas izraidīšanas aizliegums (4. papildprotokola 4.