ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Gatavojot Jura Dreifelda darbu publikācijai, redakcija saskārās ar šī pētījuma objekta definēšanas problēmu latviešu valodā. Jau vairākus gadus Latvijas juristu diskusijās un publikācijās presē darināts svešvārds, par pamatu ņemot zviedru valodas vārdu "ombudsman" (zviedru val. ombud — pilnvarotais; man — vīrs), kas ar tieši tādu rakstību vai, piemērojot to nacionālām īpatnībām, pārņemts faktiski visās valstīs, kur šī institūcija iedibināta.

Latviešu valodā līdz šim lietoti vairāki rakstības varianti — gan "ombudsmens" un "ombudsmanis", gan "ombudsmenis". Profesors Dreifelds savā pētījumā izmantojis pēdējo no nosauktajiem variantiem, kas acīmredzot būtu arī pieņemamākais (pēc analoģijas ar tādiem latviešu valodā jau izplatītiem svešvārdiem kā "kongresmenis", "biznesmenis" u.c.).

Šī termina kā svešvārda atpazīstamību un izplatību netulkotā veidā jau apliecinājusi tā ietveršana arī vairākos skaidrojošos izdevumos, piemēram, Svešvārdu vārdnīcā (Apgāds "Jumava", Rīga, 1999) un Ideju vārdnīcā (Apgāds "Zvaigzne ABC", Rīga, 1999).

Tomēr lietotāju ērtības un valodas kultūras labad izskanējis arī priekšlikums meklēt un ieviest šī termina latviskotu versiju. Tā, valodniece un Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Valentīna Skujiņa atbalstījusi iespēju vārda "ombudsmenis" vietā lietot "valsts tiesībsargs". Tādēļ tekstā labskaņas dēļ lietots arī šis vārdu savienojums.

Ar šo Jura Dreifelda pētījuma publikāciju vēloties rosināt diskusiju par paša ombudsmeņa tiesību institūta nepieciešamību Latvijā, "Latvijas Vēstnesis" aicina visus ieinteresētos izteikties arī par šī jēdziena nosaukuma problēmu. Jūsu "LV"

"Par palīdzību pētījuma tapšanā pateicos Konrāda Adenauera fondam un Ilzei Dreifeldei par nenogurstošiem koriģējumiem."

Juris Dreifelds

Latvijas Atmoda mums parādīja, cik vienota var būt tauta, kura tic savai vadībai, savai valstij. Ar lielu nostalģiju atceramies tos brīžus, kad Latvijas iedzīvotāji stāvēja plecu pie pleca un sadevās rokās ar kaimiņiem igauņiem un lietuviešiem, lai rādītu savu solidaritāti un ticību neatkarībai, demokrātijai un labākai dzīvei. Tāpat atceramies 1991. gada janvāra dienas, kad cilvēki sabrauca no malu malām, gatavi pat kailām rokām aizstāvēt savu parlamentu, valdību un valsti. Kopš tiem degsmes un tuvības gadiem notikušas daudzas pārmaiņas, gan pozitīvas, gan negatīvas. Vislielākais zaudējums tomēr ir tas, ka vairums cilvēku vairs netic saviem vadītājiem, valdībai un valsts pārvaldei. Sabiedrībā, runājot par pašreizējo politisko morāli, dominē pesimisms un cinisms. Socioloģiskie pētījumi rāda, ka proporcionāli lielākai daļai latviešu ir pozitīvāka attieksme pret padomju laiku politisko sistēmu Latvijā nekā pret pašreizējo. Pesimisms tik tālu pārņēmis dažu cilvēku, pat Saeimas deputātu, domāšanu, ka viņi netic iespējai Latvijā atrast cilvēku, kurš varētu pildīt ombudsmeņa funkcijas un nebūtu uzpērkams.

Diemžēl daudz cilvēku vairs netic, ka kaut ko varētu uzlabot. Tomēr atcerēsimies, ka uzvara ceļā uz pilnīgāku, iejūtīgāku un vienotāku sabiedrību un demokratizāciju sākas mūsu prātos, mūsu vēlmē lietas mainīt uz labo pusi, celt savstarpējās uzticības līmeni. Viena no atslēgām, kas varētu atrisināt daļu no mūsu atsvešināšanās problēmām, atrodama ombudsmeņa institūcijā.

Pasaules banka pēc sīkas analīzes ir publicējusi ziņojumu par šķēršļiem, kas traucē ārzemju ieguldītāju ienākšanu Latvijā. Viens no galvenajiem ieteikumiem — ombudsmeņa institūcijas ieviešana Latvijā. Šī pati Pasaules banka jau divus gadus pēc kārtas Latvijā organizējusi pretkorupcijas konferenci.

Arī Eiropas Savienība cer, ka tās nākamajās dalībvalstīs būs izveidota ombudsmeņa institūcija. Lietuvieši šo struktūru ieviesa jau 1995. gadā, igauņi — 1998. gada rudenī (tā gan sāka darboties tikai 1999. gada 1. jūnijā). Latvijas attīstības plānā uzņemšanai Eiropas Savienībā (ES) skaidri minēts, ka jāizskata un jānovērtē šīs institūcijas piemērotība Latvijai. Diemžēl daudzas Latvijas ministrijas, kas būtu pakļautas ombudsmeņa pārraudzībai, šādu institūciju nevēlas redzēt. Atliek jautāt: vai šīs pretestības dēļ esam gatavi palikt ārpus ES loka?

Kas ir ombudsmenis, un kādā veidā šī institūcija varētu uzlabot un papildināt Latvijas demokrātijas attīstību? Lai visvieglāk un ātrāk atbildētu uz šo jautājumu, būtu jāsaka: ombudsmenis ir "sūdzību komisārs" vai "taisnības sargs", kuru parlaments ieceļ, lai atklātu un atrisinātu problēmas, kas rodas starp valsts pārvaldi un iedzīvotājiem.

Ombudsmenis mēģina panākt taisnību un reizē radīt gaisotni, kas veicinātu taisnīgāku, korektāku, pieklājīgāku un pārdomātāku valsts ierēdņu rīcību attiecībās ar līdzcilvēkiem — klientiem. Ombudsmeņa birojs izskata to indivīdu rakstiskas sūdzības, kuriem šķiet, ka tie cietuši ierēdņu rīcības vai "nerīcības" rezultātā.