ŽURNĀLS

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Ilze Ramoliņa, LU Juridiskās fakultātes studente, — "Latvijas Vēstnesim"

ANO Vīnes konvencijas par starptautiskajiem preču pirkuma – pārdevuma līgumiem (turpmāk – Konvencija) II daļa "Līgumu slēgšana" regulē vienu no spēkā esoša preču pirkuma līguma prasībām, t.i., līguma, ko sasniedz ar ofertes un akcepta palīdzību, objektīvu pastāvēšanu.

Līgumu noslēdzot, liela nozīme ir arī pušu gribas izteikumu iztulkošanai, formas nosacījumu ievērošanai (11.pants), kā arī tam, vai puses atkāpjas no kāda no Konvencijas nosacījumiem (6.pants)1. Šajā rakstā tiks apskatīti jautājumi, kas saistīti ar līguma noslēgšanu, ievērojot Konvencijas II daļā minētos principus, ilustrācijai izmantojot arī Konvencijas piemērošanas gadījumus no tiesu prakses.

Rakstā tiks ievērota tāda pati līgumu slēgšanas posmu secība kā Konvencijas II daļā, kur pirmie četri Konvencijas II daļas panti regulē jautājumus, kas saistīti ar oferti, tās atsaukšanu vai pārtraukšanu, savukārt nākamie trīs panti attiecas uz akceptu, bet 23.pants nosaka to, kurā brīdī līgums ir uzskatāms par noslēgtu saskaņā ar Konvencijas noteikumiem.

Oferte Konvencijas 14.panta izpratnē ir vienai vai vairākām konkrētām personām adresēts priekšlikums slēgt līgumu, ja tas ir pietiekami noteikts un izsaka oferenta apņemšanos akcepta gadījumā uzskatīt sevi par saistības uzņēmušos. Priekšlikums ir pietiekami noteikts, ja tajā ir noteikta prece un tieši vai netieši arī tās daudzums un cena, vai arī ir paredzēta kārtība to noteikšanai.

Konvencija principiāli nenosaka par ofertes obligātu nosacījumu rakstveida formu. Latvija, pievienojoties Konvencijai, ir paredzējusi atrunu, ka jebkurš Konvencijas 11.panta, 12.panta vai II daļas noteikums, kurš pieļauj, ka pirkuma–pārdevuma līgums, tā grozīšana vai pārtraukšana, pusēm vienojoties, vai oferte, akcepts vai jebkura cita gribas izpausme tiktu izdarīta nevis rakstveidā, bet jebkurā citā veidā, nav piemērojams, ja kaut vienai no pusēm ir savs komerciāls uzņēmums Latvijas Republikā.

Ofertei pēc būtības ir jānorāda ofertes devēja nodoms uzņemties saistības akcepta gadījumā un ir jāsatur Konvencijas pantā noteiktais minimālais saturs, kam jābūt noteiktam vai nosakāmam.2 Noteikts vai nosakāms ofertes saturs ir tāds, kurā ir:

1) noteikta prece3

Tiesību zinātnieki, pētot Konvenciju un interpretējot šo terminu, norāda, ka preces ofertē var tikt norādītas gan konkrēti, gan vispārīgi, un pants neuzliek par pienākumu preces konkretizēt.4 Atsevišķi autori atzīmē, ka pasūtījumā, piemēram, precēm tomēr ir jābūt norādītām, pretējā gadījumā šāds pasūtījums par noteiktu nevar tikt uzskatīts. Attiecīgās specifikācijas var, protams, iekļaut arī preču apveidus, krāsu un kvalitātes standartu, jo šādu norāžu trūkums atsevišķos gadījumos var radīt šaubas par ofertes devēja nodomu uzņemties saistības.5

2) tieši vai netieši noteikts preču daudzums vai paredzēta kārtība daudzuma noteikšanai

Tiesību zinātnieki atzīst, ka daudzumu var noteikt jebkādā veidā un, protams, ofertei nav jāsatur standarta mērvienības kā tonnas vai bareli u. tml. Arī norādījums uz "jebkuru daudzumu" jau ir pietiekami noteikts.6

3) tieši vai netieši noteikta cena vai paredzēta tās noteikšanas kārtība

Vairākumā gadījumu ofertē preces cena tiek norādīta, tomēr Konvencija konkrētas cenas norādīšanu ofertē nemin kā obligātu prasību.