IV. Par zaudējumu un procentu aprēķināšanu un līguma laušanas sekām saskaņā ar ANO 1980.gada konvenciju “Par starptautiskajiem preču pirkuma — pārdevuma līgumiem”
Sandija Novicka, LU Juridiskās fakultātes studente, — “Latvijas Vēstnesim”
Noslēdzot četru rakstu sēriju par
1980.gada konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma — pārdevuma līgumiem”
(turpmāk — Konvencija) aktuālākajiem jautājumiem, mans uzdevums ir pievērsties
gadījumiem, kad viss nav ritējis tik pozitīvi un sekmīgi, kā puses iecerējušas,
noslēdzot līgumu. Ko savu tiesību aizsardzībai var darīt puse, kuras līgumpartneris
ir pārkāpis savas līgumsaistības? Vai cietušajai pusei ir tiesības saņemt ne tikai
zaudējumus, bet arī procentus, un, ja tā, tad, kāda ir šo procentu likme? Vai jebkura
līgumpārkāpuma gadījumā cietušajam ir izdevīgi samierināties tikai ar
tradicionālo zaudējumu un procentu piedziņu, vai arī izdevīgāk tomēr varētu būt
lauzt līgumu un veikt restitūciju? Uz šiem jautājumiem centīšos rast atbildi šajā
rakstā, izmantojot gan tiesību doktrīnā izteiktās atziņas par Konvencijas izpratni,
gan pastāvošo praksi Konvencijas piemērošanā.
Vispirms tiks apskatītas zaudējumu aprēķināšanas metodes, ar procentu likmes noteikšanu saistītās problēmas un piedāvātie risinājumi. Bet raksta beigās tiks analizētas līguma laušanas sekas un restitūcijas būtība.
Zaudējumu aprēķināšana
Konvencijas II sadaļa, kas veltīta zaudējumiem, ietver četrus pantus. Konvencijas 74.pants satur pamatprincipu zaudējumu noteikšanai, un tas ir piemērojams visiem gadījumiem, kad saskaņā ar Konvenciju vienai no pusēm ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību. Konvencijas 75.un 76.pants satur specifiskas zaudējumu noteikšanas metodes, kas ir piemērojamas tikai, lai aprēķinātu zaudējumus līguma laušanas gadījumā. Visbeidzot Konvencijas 77.pants uzliek cietušajai pusei pienākumu veikt pasākumus zaudējumu apmēra samazināšanai.
1. Zaudējumu piedziņas pamatmetode
Konvencijas 74.pants nosaka, ka zaudējumi, kuri rodas, pusei neievērojot līgumu, sastāv no summas, kura ir vienāda ar tiem zaudējumiem, ieskaitot neiegūto labumu, kuri radušies, otrajai pusei pārkāpjot līgumu. Tādi zaudējumi nedrīkst pārsniegt zaudējumus, kurus līgumu pārkāpusī puse līguma slēgšanas brīdī paredzējusi vai kurus tai vajadzēja paredzēt kā iespējamās sekas līguma pārkāpumam, ņemot vērā apstākļus, par kuriem viņa tai laikā zināja vai par kuriem viņai vajadzēja zināt.
1.1. Konvencijas 74.pantā ietvertais pamatprincips
Pantā, kas nosaka, ka cietušajai pusei ir tiesības saņemt ne tikai ciestos zaudējumus, bet arī negūtos labumus, ir ietverts tā sauktais pilnīgas kompensācijas princips: cietušajai pusei ir tiesības saņemt pilnu kompensāciju par visām neērtībām, ko tā cieš otras puses līguma pārkāpuma rezultātā. Zaudējumu apmēru saskaņā ar šo principu nosaka, salīdzinot stāvokli, kurā atrodas cietušais līguma pārkāpuma rezultātā, ar stāvokli, kādā cietušais būtu, ja līgums būtu pienācīgi izpildīts.
Tomēr 74.pantā ietvertajam principam ir robežas. Pirmkārt, pamatojoties uz šo Konvencijas sadaļu, zaudējumus var prasīt vai nu pircējs, vai pārdevējs, bet ne trešā persona.1 Otrkārt, Konvencijas 74.panta otrais teikums nosaka zaudējumu apmēra ierobežojumu zaudējumu paredzamības kritērija veidā. Tā kā 74.pants paredz atbildību neatkarīgi no vainas, līguma pārkāpuma rezultātā radušies zaudējumi var būt neordināri gan veida, gan apjoma ziņā. Tāpēc, lai nepadarītu starptautisko tirdzniecību nedrošu un neprognozējamu, tika ieviesti šie ierobežojumi pušu atbildības apjomam. Līdz ar to gadījumos, kad līgums netiek lauzts, bet vienai pusei ir nodarīti zaudējumi, to apmērs tiek noteikts, salīdzinot esošo situāciju ar situāciju, kādā puse būtu, ja līgums būtu atbilstoši izpildīts, taču ņemot vērā 74.pantā noteiktos atbildības ierobežojumus.
1.2. Konvencijas 74.panta piemērošanas sfēra
Priekšnoteikums atbildībai par zaudējumiem ir vai nu līgumā, vai pašā Konvencijā paredzētas saistības pārkāpums. Šim pārkāpumam nav jābūt būtiskam, kā tas ir līguma laušanas gadījumā. Pietiek, ja saistība, kuras izpildes termiņš ir iestājies, vai nu nav izpildīta vispār, nav izpildīta laikā vai arī nav izpildīta korekti. Turklāt tiek atzīts arī, ka saistītā pilnīgi skaidra un nepārprotama atteikšanās nākotnē izpildīt saistību, kurai dotajā brīdī vēl nav iestājies izpildes termiņš, ir uzskatāma par pārkāpumu, kas dod tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes