ŽURNĀLS

Dipl. iur. Arnis Buka, Juridiskās koledžas Eiropas tiesību pasniedzējs, — “Latvijas Vēstnesim”

Jau vairākus gadus notiek diskusijas par iespējām atsevišķiem ministriem piešķirt tiesības izdot ārējus normatīvus aktus. Šobrīd Tieslietu ministrija ir sagatavojusi izskatīšanai Ministru kabinetā vairākus likumu grozījumu projektus, kas nodrošinātu ministriem šādas tiesības. Analizēt konkrēti šos projektus vēl ir pāragri, jo līdz likumprojektu izskatīšanai Saeimā un, vēl jo vairāk, līdz likumu pieņemšanai to tekstos noteikti notiks lielas izmaiņas. Tomēr jautājums par ministra tiesībām izdot ārējus normatīvus aktus ir pietiekami sarežģīts, lai jau šobrīd būtu vērts apsvērt, kas mainīsies, ja Latvijas rakstveida tiesību avotiem pievienosies vēl viens — ministra noteikumi. Tāpēc šī raksta mērķi ir: pirmkārt, apzināt priekšrocības un sarežģījumus, kas varētu rasties līdz ar ministra noteikumu izdošanu, un, otrkārt, noskaidrot, kādi ir tiesiskie priekšnosacījumi ministra noteikumu izdošanai.

Piešķirot ministriem tiesības izdot ārējus normatīvus aktus, vispirms ir jābūt pārliecībai, ka šādu aktu izdošana patiešām ir nepieciešama un lietderīga. Lai būtu pamats šādai pārliecībai, ir jānoskaidro gan pozitīvās, gan arī negatīvās sekas, kas var rasties ministra noteikumu izdošanas rezultātā.

Vispirms — argumenti, kas liecina par labu nepieciešamībai izdot ministra noteikumus.

Pirmkārt, jebkuras pārvaldes efektīva darbība ir cieši saistīta ar precīzu un labi pārdomātu veicamo uzdevumu sadali starp dažādiem pārvaldes līmeņiem. Respektīvi, pārvaldes darbība būtu efektīvāka, ja tās augstākajā līmenī (Ministru kabinetā) tiktu risināti konceptuāli svarīgi jautājumi, bet zemākajā (ministru) līmenī — tehniskas dabas detaļas. Šobrīd Ministru kabinets līdztekus ar visai sabiedrībai būtiskiem noteikumiem1 pieņem arī virkni tādu noteikumu, kuri, lai gan kvantitatīvi ļoti apjomīgi, skar tikai šauru speciālistu loku. Tādēļ to noteikumu, kuriem būtu nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību, analīzei dažkārt nepietiek laika, jo vienlaikus Ministru kabinetam ir jānodarbojas ar tīri tehniska rakstura normu jaunradi.