ŽURNĀLS

Armands Kalniņš, Valsts civildienesta pārvaldes priekšnieks

Referāts konferencē “Ētika valsts pārvaldē” Rīgā 2002. gada 28. augustā

Ētika ir viens no visbiežāk pieminētajiem vārdiem pēdējā laika publiskajās diskusijās: runājam par ētiku publiskajā pārvaldē, politikā, tiesu sistēmā, ekonomikā, sabiedrībā kopumā. Vai tas liecina par neapmierinātību ar esošo situāciju un centieniem to mainīt? Jebšu diskusijas ir līdzeklis, ar kuru tiek cerēts sasniegt pavisam citus mērķus? Kā atšķirt patiesu vēlmi uzlabot ētisko klimatu no mēģinājumiem ar šādu biežu “runāšanos” diskreditēt ētikas nostādnes un virzību uz ētiskāku publisko pārvaldi un sabiedrību?

Latvijā ir pieņemti daudzi profesionālās ētikas kodeksi: “Zinātnieka ētikas kodekss”, “Psihologu ētikas kodekss”, “Latvijas zvērinātu advokātu ētikas kodekss” u.c. kodeksi. Tādi ir arī publiskajā pārvaldē, piemēram, “Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku ētikas kodekss” u.c. Tomēr publiskās pārvaldes ētika ir profesionālās ētikas joma, kurā bieži vien sarežģīti jautājumi rodas vieglāk nekā pārliecinošas atbildes.

Uzticamu publisko pārvaldi veicina trīs galvenie profesionālās ētikas ieviešanas virzieni:

1) kodeksu izstrāde, to ieviešana un novērtēšana (īpaši pievēršoties to mērķiem un principiem);

2) tādu institūciju izveide, kas uzrauga/veicina publiskās pārvaldes darbinieku darbību un ētikas principu ievērošanu;

3) sabiedrības attieksme un rīcība ētiskas un neētiskas rīcības gadījumos.