ŽURNĀLS

Dipl.hist., Dipl.iur. Aloizs Stepēns — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums

“LV” 5.11.2002., Nr.160

Eiropas institūcijas dažkārt nespēj rast kaut cik konkrētus risinājumus pašā Eiropā, un Balkānu krīze tam ir apliecinājums. Vietā ir piebilst, ka ES ārpolitika visai bieži ir izpelnījusies kritiku.

Institūcijas tika radītas sešām dibinātājvalstīm, un tajā laikā jautājumu risināšana pēc vienprātības principa bija attaisnojoša. Šobrīd tā būtu ārkārtīgi apgrūtinoša. Pirms jaunu dalībvalstu uzņemšanas jāpanāk, lai lielākā daļa lēmumu tiktu pieņemta pēc mažoritārā principa, jo pretējā gadījumā visi nopietnie ES pasākumi un programmas tiktu izjaukti. Tas, ka nepieciešams palielināt attiecīgo lēmumu skaitu, kurus varētu pieņemt ar kvalificētu balsu vairākumu, no jauna tika akcentēts Lākenes deklarācijā.

Starp citu, institucionālie jautājumi, institūciju darbība pašreizējā veidā tiek uzskatīts par vienu no būtiskajiem argumentiem, kas attur no pievienošanās ES tādu valsti kā Šveice. Šveiciešiem ir iebildumi pret Māstrihtas līguma definējumiem, kuri viņiem nešķiet veiksmīgi.45 Vai Eiropas Savienības institūcijas tiks mainītas kardināli vai tikai reformētas, kas būtu pilnīgi dabiski, pagaidām nav skaidrs. Dabiski, ka institūciju jautājuma risinājuma atlikšana nevar būt bezgalīga.46 Šveicieši lepojas ar savu administratīvi konstitucionālo modeli un uzskata to par pārāku un piemērotāku Eiropai nekā pašreizējais ES pazīstamais.

Jebkādi secinājumi par institucionālo reformu ir piesardzīgi, jo pati koncepcija nav izstrādāta. Pat ļoti augstas amatpersonas, kā Francijas prezidents Ž.Širaks, min tikai vērienīgu politisku projektu nepieciešamību. Un tomēr arī prezidents oficiāli atzīst, ka Eiropas Savienībai jānostiprinās pirms jaunu dalībvalstu uzņemšanas.47 Eksperti ir vēl striktāki. Nekāda paplašināšanās un pat sarunas par to nav iedomājamas, kamēr nav notikusi tāda starpvaldību konference, kurā tiktu atrunāti institucionālie un paplašināšanās procedūru jautājumi. Ir skaidrs, ka ar veco juridisko mehānismu paplašināšanās procesu veikt nevar.48 Jau ar divu jaunu valstu Ungārijas un Slovēnijas pievienošanos vien vajadzētu grozīt ES iekšējās kārtības normatīvos aktus. Sekmīgai paplašināšanās procesa norisei pārmaiņas jāveic trijos virzienos, kura ieguvusi trīsdimensiju pieejas nosaukumu. Saglabājot kāda šīs pieejas pētnieka oriģinālos apzīmējumus, jāpaskaidro, ka virzieni paredz ģeogrāfisku ES paplašināšanos (allargamento), Eiropas Savienības kvalitatīvu padziļināšanos jeb institucionālo reformu (approfodimento dell’Unione,) un strukturālo fondu reformu (Riforma dei Fondi Strutturali (Coesione)), kuras rezultātā notiktu to saplūšana, veidojot vienotu t.s. Kohēzijas fondu.49

Nedaudz komentējot pēdējo virzienu — strukturālo fondu reformu —, jāpaskaidro, ka ar to ir domāta dažādu palīdzības fondu saplūšana pēc savienoto trauku principa, tādējādi apvienojot tos vienā veselā un padarot efektīvāku resursu izmantošanu. Šī pēdējā reforma, neskaidra un juridiski nepilnīgi normēta, kā par to izteikuši piezīmes arī citi speciālisti, ir viena no vērienīgākajām un komplicētākajām, jo saistīta ar naudu.50 Būtībā visi virzieni ir savstarpēji saistīti, katrs no tiem savstarpēji ietekmē viens otru.

Tā dēvēto dažādo faktoru izpētē neskaidrību ir vairāk, jo šo faktoru klasificēšana pati par sevi sagādā grūtības. Nav šaubu, ka Eiropas paplašināšanos ietekmē faktori, par kuriem jāpieņem, ka tie nemaz nepakļaujas vienkāršai juridiskai klasifikācijai. Par valstu politisko gribu un centieniem jau runājām. Dažādos faktorus nevarētu dēvēt par kritērijiem, jo kā vispārzināmi kritēriji tie nepastāv. Atsevišķi Rietumu speciālisti mēģina rast skaidrību šajā lietā. Diskusijās par potenciālo Eiropas paplašināšanu austrumu virzienā bez vispārzināmajiem un pieņemtajiem galvenajiem iestāšanās noteikumiem (nosacījumiem) (general terms, conditions), kas jau zināmi, pastāv arī kādi citi — atšķirīgi, speciāli noteikumi (terms), kurus gluži nevar pakļaut juridiskai kategorijai. Uzmanību pievērš apstāklis, ka tos nedēvē par conditions, kurus sastopam normatīvajos aktos. Galvenie noteikumi, kas skar konkrētas valsts pievienošanos ES, ir skaidri un, jādomā, puses par tiem vienojušās, bet speciālie noteikumi vēl nav atrunāti (specific terms are not yet negotiated).51 Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka sarunas par pievienošanos ir tāds process, kurā var tikt viestas korekcijas. Tātad pastāv zināms noteikumu dalījums, kurš prasa komentārus. Loģisks ir jautājums, kas ir šie specific terms, cik tie juridiski pamatoti, kur tie atrunāti?

Liela ietekme uz Eiropas Savienības paplašināšanos un to vai citu valstu izvirzīšanu paplašināšanās procesa pirmajā kārtā ir dažkārt atšķirīgajām ES valstu interesēm. Nevajadzētu šī faktora nozīmi pārspīlēt, kaut vai tāpēc, ka pamatintereses visām ES dalībvalstīm ir vienādas, taču to noniecināt vai vispār izslēgt arī nevar.

Nedaudz jāraksturo ES valstis.

Eiropas valstis, kas ir gandrīz identiskas Eiropas Savienības valstīm, var iedalīt pēc ļoti dažādiem kritērijiem: Ziemeļu un Dienvidu (domāts kā apzīmējums ar īpašvārdu), bagātākās un mazturīgākās, lielās un mazās.52 Attiecīgi atšķirīgi izrādās arī šo valstu interešu loki. Pazīstamāks ir reģionālais kritērijs pēc dalībvalstu intereses (un ietekmes) paplašināšanās procesā: Ziemeļu reģiona un Dienvidu reģiona valstis.

Viduseiropa kā ģeopolitiska kategorija īpaši netiek izcelta.