ŽURNĀLS

Laikā, kad mūsu valstī tiek veidots jauns Kriminālprocesa likuma projekts1, ar kura saturu ikvienam interesentam jau ir bijusi iespēja iepazīties, vērtēt to un izteikt savu viedokli, kad spēkā esošajā Latvijas Kriminālprocesa kodeksā (turpmāk tekstā Latvijas KPK) ir ieviestas būtiskas izmaiņas,2 domājams, lietderīgi būtu iesaistīties diskusijā arī par kriminālprocesuālās formas pilnveides iespējām nepilngadīgajiem kriminālprocesa dalībniekiem. Raksta autore kriminālprocesuālās formas pilnveidi kopumā nepilngadīgo lietās saista arī ar pratināšanas procesuālās kārtības un formas uzlabošanu (jeb pilnveidošanu), pamatojoties uz to, ka šī izmeklēšanas darbība, tāpat kā visa kriminālistiskā taktika, balstās uz kriminālprocesa tiesību teoriju, jo izstrādātajiem taktiskajiem paņēmieniem un ieteikumiem jābūt saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu, kā arī to izstrādi determinē izmeklēšanas un tiesu prakse.

Lai atjaunotu sabiedrisko kārtību un atrisinātu radušos krimināltiesisko strīdu, lai aizsargātu valsts un sabiedrības intereses gadījumos, kad ir noticis noziedzīgs nodarījums, izziņas izdarītājam, prokuroram, tiesai (tiesnesim) ir piešķirtas pilnvaras — saskaņā ar Latvijas KPK noteikto kārtību — izmeklēt noziedzīgos nodarījumus, tādējādi risinot kriminālprocesa uzdevumus un sasniedzot tā mērķi — patiesības noskaidrošanu. Kā zināms, viena no izmeklēšanas svarīgākajām īpatnībām ir noziedzīgā nodarījuma apstākļu “rekonstrukcija”, jo pirmstiesas izmeklēšanā noskaidrojamie fakti vienmēr ir pagātnes formā. Savukārt izziņas izdarītāja, prokurora un tiesas (tiesneša) uzdevums ir noskaidrot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus. Procesa virzītājam ir jāpēta, jāanalizē izmeklējamais notikums atpakaļejošā (pretējā) virzienā un, vadoties no dažādām materiālām un nemateriālām pēdām, jānoskaidro notikumu attīstības gaita, jāiegūst informācija pierādīšanas procesam, kā arī jāfiksē iegūtās faktiskās ziņas Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā, piemēram, veicot pratināšanu un citas izmeklēšanas darbības.3

Jau 20.gs.sākumā tika uzskatīts, ka noziegumu izmeklēšanas procesā “vissvarīgākā un visvārīgākā” darba daļa ir pratināšana.4 Tas, protams, ir attiecināms arī uz mūsdienām. Izmeklējot jebkuru noziedzīgu nodarījumu, liecinieku, cietušo, aizdomās turēto, apsūdzēto (tiesājamo) pratināšana aktīvi tiek izmantota kā pierādījumu iegūšanas un pārbaudes veids.