ŽURNĀLS

3. Decembris 2002 /Nr.24 (257)

Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās
1 komentāri

Labas ticības princips mūsdienu Latvijas civiltiesībās

Asoc. prof. Dr. iur. Kaspars Balodis, LU Juridiskās fakultātes dekāns, — “Latvijas Vēstnesim”
KASPARSBALODIS.JPG (18950 bytes)
Foto: no personiskā arhīva

I. Ievads

Saskaņā ar Civillikuma 1. pantu tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Šāda satura normas novietojums pašā Civillikuma sākumā liecina par labas ticības lielo nozīmi civiltiesību īstenošanā. Tomēr latviešu valodā publicētajā juridiskajā literatūrā labas ticības princips ir aplūkots tikai nedaudz. Arī tiesu praksē CL 1. pants līdz šim piemērots reti. Šī raksta mērķis ir veicināt izpratni par CL 1. pantu un tā nozīmi, noskaidrojot labas ticības principa jēgu un izpētot tā piemērošanas gadījumus civiltiesiskajās attiecībās. Labas ticības princips ir plaši pazīstams daudzu pasaules valstu tiesībās, kā arī starptautiskajās komerctiesībās. Tāpēc CL 1. panta piemērošanas jautājumu izpētē liela nozīme ir ne tikai Latvijas tiesību zinātnē un tiesu praksē izteiktajiem vērtējumiem, bet arī plašajai starptautiskajai pieredzei labas ticības principa satura un tā piemērošanas gadījumu izskaidrošanā. Šādu pieeju attaisno gan Eiropas valstu politiskās un tiesiskās integrācijas process, gan Eiropas privāttiesību unifikācijas centieni.1

II. Labas ticības principa vispārīgs raksturojums

CL 1. pants nepārprotami norāda, ka civiltiesisko attiecību dalībniekiem, īstenojot savas subjektīvās tiesības un izpildot subjektīvos pienākumus, jārīkojas labā ticībā. Šī norma ir plaši formulēta un saturiski ļoti ietilpīga. Tāpēc vispirms ir jānoskaidro jēdziena “laba ticība” juridiskā daba, kā arī vispārīgi jāieskicē labas ticības principa saturs.

1. Labas ticības ģenerālklauzula

“Laba ticība” ir ģenerālklauzula.2 Ģenerālklauzulas ir tiesību normās ietverti aptuveni formulēti vispārsaistoša rakstura jēdzieni, kas jāpiepilda ar noteiktu saturu, lai attiecīgo tiesību normu varētu piemērot konkrētā dzīves gadījuma izšķiršanai. Civillikumā ir sastopamas arī citas ģenerālklauzulas. Tās ir “labi tikumi” 1415. pantā, kā arī “svarīgi iemesli” 5. pantā un 2193. panta 1. daļā. Protams, Civillikumā un citos civiltiesību avotos absolūtā vairākumā ir tradicionāli veidotās tiesību normas, pēc kuru satura skaidri ir nosakāmi to piemērošanas priekšnoteikumi un robežas. Tādu tiesību normu, kas satur ģenerālklauzulas, ir pavisam maz, taču to nozīme ir liela. Tiesību normu veidošanā ģenerālklauzulas tiek izmantotas tāpēc, ka ģenerālklauzulu izpratni laika gaitā ir iespējams elastīgi pielāgot sabiedrības mainīgajiem tiesiska, sociāla un sadzīviska rakstura parādību vērtējumiem3.

Ģenerālklauzulu, tai skaitā CL 1. pantā ietvertās ģenerālklauzulas, samērā nenoteiktie formulējumi nebūt nenozīmē, ka tiesību normas piemērotājs drīkst ģenerālklauzulā pēc savas iegribas ietvert jebkādu saturu. Ģenerālklauzulu piepildīšana ar noteiktu saturu jeb konkretizēšana tiesu praksei un tiesību zinātnei ir jāveic, atlases kārtībā noskaidrojot, vai konkrētā dzīves gadījuma pazīmes patiešām atbilst tiesību normā ietvertās ģenerālklauzulas jēgai.4 Tādējādi ir iespējams noskaidrot ģenerālklauzulā ietverto pamatdomu. Jebkuras ģenerālklauzulas, tai skaitā labas ticības principa, saturu ir iespējams noskaidrot, apkopojot un vispārinot tiesu prakses un tiesību zinātnes atziņas par konkrētajiem dzīves gadījumiem, uz kuriem ģenerālklauzula ir attiecināma.5

Labas ticības ģenerālklauzula pasaulē ir ļoti izplatīta un ir ietverta gan civillikumos, gan starptautisko un pārnacionālo tiesību aktos. Labas ticības princips ir sastopams vairākos Latvijas tiesību zinātniekiem labi pazīstamos Rietumeiropas civillikumos, piemēram, Vācijas civillikuma (Būrgerliches Gesetzbuch — BGB) 242.§ un Šveices Civillikuma (Zivilgesetzbuch —ZGB) 2. pantā. Jaunā Nīderlandes civillikuma (Burgerlijk Wetboek) saistību tiesību daļas 2. panta 1. daļa norāda, ka kreditoram un parādniekam vienam pret otru jāizturas atbilstoši labas ticības prasībām.

Labas ticības princips ir guvis atspoguļojumu arī plaši pazīstamos starptautiskos rekomendējoša rakstura dokumentos, kas izstrādāti, lai veicinātu privāttiesību unifikāciju. Norāde uz to, ka tiesību subjektiem jādarbojas labā ticībā, ir iekļauta gan UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principu 1.7. pantā6, gan Eiropas Līgumtiesību principu 1:201. pantā.7 Tāpat atsauce uz labu ticību ir atrodama tādā nozīmīgā starptautisko privāttiesību aktā kā 1980. gada ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma līgumiem (ANO 1980. gada Vīnes konvencija). Konvencijas 7. panta 1. daļā ir norādīts, ka, interpretējot konvenciju, ir jāņem vērā labas ticības ievērošana starptautiskajā tirdzniecībā. Diemžēl Konvencijas 7. p. 1. d. latviskajā tekstā terminam “laba ticība” identiskais angļu termins good faith ir neprecīzi pārtulkots kā “godprātības princips”.8 Šī kļūda rada terminoloģisku sajukumu, jo nav šaubu, ka Konvencijas 7. pantā minētā labā ticība neatšķiras no labas ticības CL 1. panta izpratnē. Piemēram, Vācijas tiesību literatūrā ir pausta atziņa, ka Konvencijas 7. pantā minētās labas ticības izpratne pamatā ir pielīdzināma nacionālās tiesiskajās iekārtās vispārpieņemtajai izpratnei.

komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Normunds Šlitke
9. Decembris 2020 / 16:41
0
ATBILDĒT
Patiešām izcils raksts. Taču attiecībā uz kopīpašuma dalīšanas lietām ir radījis lielu sajukumu, Senātam vairākkārt mainot judikatūru, turklāt ik reizi to pamatojot ar šajā rakstā paustajām tēzēm.
Tā Senāts 2004. gadā bija atstājis spēkā spriedumu, ar kuru bija noraidīta prasību par kopīpašuma izbeigšanu (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2004.gada 14.janvāra spriedums lietā Nr. SKC-5/2004), pēcāk no šīs tiesu prakses atkāpjoties (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009. gada 25.februāra spriedums lietā Nr. SKC – 54), šo savu judikatūras maiņu apspriežot arī departamenta senatoru sapulcē un apstiprinot ar judikatūras tēzi “Kopīpašnieka tiesības prasīt kopīpašuma izbeigšanu nav ierobežojamas, atsaucoties uz Civillikuma 1.pantu.”
Arī Latvijas tiesnešu konferencē atzīts (goda tiesnesis R.Krauze), ka: "Tiesa nevar noraidīt prasību par kopīpašuma reālu sadali. Bija gadījums, kad tiesa noraidīja prasību par kopīpašuma sadali, atzīstot, ka šāds prasījums esot pretrunā ar Civillikuma 1.pantā nostiprināto principu par tiesību un pienākumu izpildi pēc labas ticības. Šāds tiesas ieskats nav pamatots. Tiesība prasīt kopīpašuma reālu sadali ir kopīpašnieka lietu tiesība."
Taču 2019. gada lietā SKC-259/2019 Senāts ir atgriezies pie atziņas, ka “Civillikuma 1. pantā ietvertais labas ticības princips, kā tiesību nomu piemērošanas un tiesisko attiecību vērtēšanas kritērijs, ir ņemams vērā kopīpašuma izbeigšanas lietās.”
Vai katrs šajā rakstā atrodam ko citu?
visi numura raksti
Diāna Hamkova
Kur robežojas vārda brīvība un goda aizskaršana
Par izmaiņām kooperatīvo sabiedrību darbībā
Lai saskaņotu Eiropas valstu tiesību attīstību
Jautrīte Briede
Kāds ir spriedums lietā "Lavents pret Latvijas valsti"
Jānis Endziņš
Par kooperatīvo sabiedrību specifiku un nākotni
AUTORU KATALOGS