ŽURNĀLS

Nr. 11: Tiesiskums visiem

Mēs visi esam ar gribu apveltītas cilvēciskas būtnes, kas mēdz doties pie vēlēšanu urnām un ievēlēt savus priekšstāvjus Saeimā un pašvaldībās, kā arī dedzīgi ņemt dalību referendumos. Dažiem šie brīži liekas mulsinoši, jo lēmums jāpieņem intīmā vientulībā, ņemot vērā visas sabiedrībā sabriedušās neskaidrības. Kopējā griba dzīvo tautā kopumā, bet Lielais simtnieks pauž ne savu, bet tautas gribu un ir tautas spogulis, proti, ar parlamenta muti runā tauta. Nekas, ka dažkārt šī “mute” runā baigus vārdus un nelabi ož, jo tur tiek meklēti un panākti kompromisi, kas savukārt ved pie zināmiem upuriem. Saeimas gaiteņos tiek darināta kopējā griba, jo kādreiz Ruso meklētā kopējā griba kā visu indivīdu gribas savdabīgs sakopojums ir neiespējama. Kopējo gribu, kas vērsta uz kopējo labumu, kā nokaitētu dzelzi kaļ tautas pārstāvība caur kompromisiem un meklējumiem; tā ir sociālo grupu cīņu rezultāts. Kāds domātājs reiz precīzi aizrādīja, ka tauta kopumā nav spējīga uz gribēšanu un tieši tā arī ir nepārvarama grūtība, ko demokrātija sastop savā ceļā. Politiķi tiešām nespēj atturēties no manipulēšanas ar tautas kolektīvo gribu, pret kuru neizturoties ar pienācīgu uzmanību, var atkārtot daudzas no pasaules vēsturē sastopamajām visļaunākajām kļūdām. Visi mēs patiešām esam emocionālas būtnes un mums ir grūti nekļūdīgi nošķirt gribas savā iekšienē kā to mācīja Ruso, rakstot, ka kopējā griba (volontē gēnērale) vienmēr sakrīt ar individuālo gribu, kas vērsta uz kopējo labumu, bet ir pretēja privātajai gribai, kas ir vērsta uz personisku interesi. Cilvēks ir dzīva būtne, nevis dators, kas savā praktiskajā darbībā stingri seko noteiktam algoritmam. Tāpēc mēs, domājot par kopējo labumu, vispirms spriežam par sevi, pat tad, ja apzināti darām pretējo.