ŽURNĀLS

Nobeigums. Sākums “JV” Nr. 2, 14.01.2003; “JV” Nr. 3, 21.01.2003;“JV” Nr. 4, 28.01.2003

5.1. Pārvadātāja un tā prēposē civiltiesiskā atbildība, piemērojot 1961. gada 18. septembra Gvadalaharas konvenciju

5.1.1. Konvencijas vispārējs raksturojums

Gvadalaharas konvencija, kuras dalībvalsts Latvija nav, tika pieņemta 1961. gada 18. septembrī, lai novērstu pretrunas romāņu-ģermāņu un anglosakšu tiesību saimē atšķirīgos Varšavas konvencijas iztulkojumos attiecībā uz pārvadātāja un tā prēposē jēdzienu. Jāatzīst, ka priekšroka tika dota romāņu-ģermāņu viedoklim. Tā kā konvencija nenosaka tās piemērošanas gadījumu uzskaitījumu, tā piemērojama visos gadījumos, kad, izmantojot kolīziju normas, jāizmanto tiesību sistēma, kuras sastāvdaļa ir Gvadalaharas konvencija.49

5.1.2. Līgumiskais un faktiskais pārvadātājs

Konvencijas pamatelementi ir līgumiskā un faktiskā pārvadātāja jēdziens. Konvencijas I. pants nosaka, ka līgumiskais pārvadātājs ir persona, kas kā principāls (principal – angļu val.) ar pasažieri vai kravas nosūtītāju, vai ar personu, kas darbojas to vārdā,50 slēdz vienošanos par pārvadājumu, ko aptver Varšavas konvencija. Savukārt faktiskais pārvadātājs ir persona, kas nav līgumiskais pārvadātājs un kas ar līgumiskā pārvadātāja atļauju (by virtue of authority – angļu val.) veic visu vai daļu no pārvadājuma, par kuru vienojies līgumiskais pārvadātājs, un kas attiecībā uz veicamo pārvadājuma daļu nav sekojošais pārvadātājs Varšavas konvencijas izpratnē.