Juris Rudevskis, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Sekretariāta jurists, Strasbūrā,* — “Latvijas Vēstnesim”
 Foto: no personiskā arhīva |
* Visi šajā rakstā paustie viedokļi ir autora personiskie viedokļi un nesaista organizāciju, kurā viņš darbojas
1997. gada 27. jūnijs Latvijas vēsturē ir svarīgs datums: šajā dienā mūsu valstī stājās spēkā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk — Konvencija) un tās Pirmais, Ceturtais un Septītais protokols. Sākot ar šo dienu, jebkurai personai, kas uzskatīja savas Konvencijā vai tās protokolos garantētās tiesības par pārkāptām no Latvijas valsts puses, tika atzītas tiesības sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību komisijā (turpmāk — Komisija). Savukārt 1998. gada 1. novembrī stājās spēkā Konvencijas Vienpadsmitais protokols, kas reformēja Konvencijas institucionālo sistēmu: Komisija tika likvidēta, un visas individuālās sūdzības no šī brīža izskata vienota, pastāvīgi funkcionējoša Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa)1.
Saskaņā ar Konvencijas 34. pantu individuālo sūdzību Tiesā var iesniegt trīs veidu tiesību subjekti: fiziska persona2, nevalstiska organizācija3 un privātpersonu grupa4. Pirms Vienpadsmitā protokola spēkā stāšanās identiska norma bija iekļauta Konvencijas 25. pantā. Pirmā subjekta definīcija nekādas īpašas grūtības nerada: fiziska persona ir tas pats, kas ar šo vārdkopu tiek apzīmēts nacionālajās tiesībās, proti, ikviens cilvēks neatkarīgi no viņa individuālajām īpašībām vai piederības kādai noteiktai personu kategorijai. Privātpersonu grupas jēdziens principā arī nav nekas sarežģīts. Atliek noskaidrot, kas tad ir nevalstiska organizācija.
No teorētiskā viedokļa šis jautājums varbūt ir svarīgāks, nekā tas pirmajā brīdī varētu likties. Cilvēktiesību subjekts ir ne tikai atsevišķs cilvēks; ir gadījumi, kad Konvencijā garantētās tiesības pēc savas būtības ir attiecināmas arī uz personu apvienībām un citiem vairāku cilvēku radītiem tiesību subjektiem. Būtu neloģiski, piemēram, atzīt un aizsargāt fiziskas personas tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, bet tajā pašā laikā noraidīt šādu tiesību esamību, piemēram, uzņēmumam, politiskai partijai vai arodbiedrībai. Šāds dalījums padarītu nepilnīgu Konvencijas preambulas pēdējā rindkopā minēto “kolektīvo garantiju” sistēmu: ļoti bieži fiziskas personas un personu apvienības tiesības un intereses tik cieši savijas kopā, ka atsakot aizsardzību apvienībai, par iluzorām tiktu faktiski padarīta arī atsevišķa indivīda aizsardzība. Tādēļ, parakstot Konvenciju, dalībvalstis ir nolēmušas piešķirt cilvēktiesību garantijas ne tikai fiziskām personām, bet arī dažiem citiem tiesību subjektiem, kuriem tika piešķirts apkopojošs apzīmējums “nevalstiskās organizācijas”.
Raugoties no filoloģiskā viedokļa, šim jēdzienam ir negatīva, izslēdzoša nozīme: nevalstiska ir tāda organizācija, kas nav apveltīta ar valsts varas jeb publiskās varas funkcijām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes