ŽURNĀLS

Nr. 15 [11]. Varas ierobežošana

Mēdz teikt, ka kopš neatminamiem laikiem (un īpaši 20. gadsimtā) ir bijuši triju kārtu cilvēki – “augstie”, “vidējie” un “zemie”. Laikam ejot, tie iedalīti sīkāk un apzīmēti dažādi, kā arī šo kārtu attiecības bijušas visai atšķirīgas. Šo trīs grupu mērķi ir nesavienojami, jo “augstie” vēlas palikt tur, kur tie ir. Savukārt “vidējie” grib apmainīties vietām ar “augstajiem”. “Zemo” mērķis, ja tāds par spīti ikdienas darbam pastāv, ir atcelt visas atšķirības un radīt vienlīdzīgu cilvēku sabiedrību. “Augstie” ar laiku zaudē spēju valdīt un arī ticību sev, vai abas divas. Tos gāž “vidējie”, kas iegūst “zemos” savā pusē, iegalvojot tiem, ka cīnās par brīvību un taisnību, bet beigās nogrūž tos atpakaļ iepriekšējā apspiestības stāvoklī, paši kļūstot par “augstajiem”. Agri vai vēlu “vidējie” pašapziņas trūkuma vai neapziņas dēļ piekāpjas jaunai grupai cīņas gaitā. Šī cīņa turpinās bezgalīgi,1 ja vien kādā no etapiem netiek panākts ilglaicīgs kompromiss, valdīšanā savienojot nemaldību ar spēju mācīties no pagātnes kļūdām. Tomēr arī tad cīņa ne uz mirkli neapstājas – tā tikai mazliet pierimst. “Zemie” nekad paši nespēj valdīt, jo tie nekļūst apzinīgi, kamēr nesaceļas, un viņi nevar kļūt apzinīgi, kamēr nav sacēlušies, – ir apgalvojis Dž.Orvels. Bet sacelties un veikt šo svarīgo pasākumu līdz galam tie nevar, jo tos tik un tā vada elite, kas darina un pauž to kopējo gribu.

Cilvēks, nonākot amorfā bezpersoniskā kopībā, izšķīst un savā rīcībā kļūst iracionāls. Tāpēc nepieciešams mazākums, kas organizē vairākumu, jo vairākums nekad nevar aizstāt mazākumu.