ŽURNĀLS

Dr. iur. Ineta Ziemele, RJA profesore, Raula Vallenberga Cilvēktiesību un humanitāro tiesību institūta viesprofesore

Varianti tikuši piedāvāti dažādi. Tiek atzīmēts ASV atbalsts Latvijai un Baltijai gan nesenā pagātnē, gan Baltijas valstu okupācijas laikā, kad ASV pārstāvēja vienu no spēcīgākajiem neatzīšanas politikas paraugiem.1 Tiek norādīts, ka Huseina režīms ir nedemokrātisks un nevar zināt, kurā mirklī tam radīsies doma “paspēlēties” ar saviem draudīgajiem arsenāliem. Ir skaidrs, ka tagad Latvijai ir jāparāda sava aktīvā nostāja pret nedemokrātiskiem režīmiem, terorisma perēkļiem un jāsolidarizējas ar ASV, NATO un citām Eiropas valstīm. Tikai nedz NATO, nedz Eiropai pagaidām vēl nav vienotas nostājas jautājumā, vai uzbrukums Irākai ir vienīgais problēmas risinājums. Katrā ziņā vēl nav dzirdēts, ka spēka lietošana tiek plānota pret jebkuru citu nedemokrātisku režīmu, piemēram, Ziemeļkoreju, kura ir gan ļoti nedemokrātiska, gan ar konkrēti zināmiem ieroču arsenāliem.

Viens no patiesajiem jautājumiem pēdējo mēnešu notikumos ir par to, vai pasaule atkal un oficiāli atgriezīsies pie gadsimtiem pastāvējušās prakses, kad valstis savas problēmas un konfliktus risināja ar vienpusēju spēka vai draudu lietošanu. Pirmie centieni juridiski aizliegt šādu praksi tika veikti starp abiem pasaules kariem. Tieši Baltijas valstu liktenī ļoti svarīga loma ir 1928. gada Keloga – Briāna paktam, kas aizliedz spēka lietošanu kā valsts politikas līdzekli starpvalstu attiecībās. Spēka lietošanas aizliegums valstu attiecībās kļuva par vienu no fundamentālajiem principiem Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Statūtos.2 Jāpiebilst, ka Baltijas valstis ir cietušas no spēka lietošanas un tieši tāpēc, ka spēka lietošana ir aizliegta, tās varēja atgūt savu neatkarību un uzturēt prasību par 1918. gada valstu turpināšanu pēc piecdesmit gadu ilgas okupācijas ar visām izrietošām sekām (piem., pilsonības turpināšanās utt.).3

ANO Statūti aizliedz spēka vai draudu lietošanu valstu attiecībās. Starptautiskā tiesa Hāgā ir secinājusi, ka kopš šī principa nostiprināšanās starptautiskajā tiesībās tas ir ieguvis vispārobligātu raksturu.4 Citiem vārdiem, šodien tā ir konstitucionāla rakstura norma ar konkrētiem pienākumiem visām pasaules valstīm.

Tomēr pastāv izņēmumi, kad spēka piemērošana valstu attiecībās var notikt.