Dr.iur. Ineta Ziemele, RJA profesore, Raula Vallenberga institūta (Zviedrija) viesprofesore, — “Latvijas Vēstnesim”
 Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Pirms kāda laika Latvijā izskanēja informācija, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir nolēmusi pieņemt izskatīšanai pēc būtības Tatjanas Ždanokas prasību pret Latvijas valsti. Pirms lietas izskatīšanas pēc būtības atklātā tiesas sēdē Strasbūrā, kura notiks šā gada 15. maijā, ir vērts uzmanīgāk ielūkoties tiesas lēmumā, kurš ir iespaidīgi detalizēts. Jāpiebilst, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir ne tikai interesanti spriedumi, bet arī vērā ņemami un pamācoši lēmumi par prasības pieņemšanu vai nepieņemšanu izskatīšanai. Protams, ņemot vērā Ždanokas prasības politisko un vēsturisko kontekstu, arī tiesas lēmumam jau šajā stadijā vajadzēja būt tik izvērstam.
Fakti. Tiesas lēmumā faktu uzskaitījums sākas pat ar 1971. gadu, kad prasītāja kļūst par Latvijas Komunistiskās partijas biedri. Tiek minēts, ka 1990. gada martā prasītāja tiek ievēlēta tā laika LPSR Augstākajā Padomē, kā arī LKP Revīzijas komisijā. Kad 1990. gada 4. maijā Augstākā Padome pieņem Neatkarības deklarāciju, prasītāja kopā ar pārējiem Līdztiesības frakcijas biedriem nepiedalās balsošanā. LKP asi kritizē deklarāciju un prasa PSRS prezidenta iejaukšanos situācijā. Turpmākajā izklāstā tiesa konstatē, ka pušu starpā pastāv pretēji viedokļi par 1991. gada janvāra un marta notikumiem Latvijā. Valdība tiesā argumentē, ka janvārī padomju armija uzsāka militāras darbības pret Lietuvas neatkarību un pēc tam arī Latviju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes