 Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
LL.M. Inese Nikuļceva, Satiksmes biroja Juridiskās daļas vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”
Ministru kabineta iekārtas likuma1 14.panta pirmā daļa paredz, ka Ministru kabinets var izdot normatīvus aktus – noteikumus tikai trīs gadījumos: pirmkārt, Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā (t.i., pieņemot noteikumus ar likuma spēku), otrkārt, “ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvaro”, un treškārt, “ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts”.
Ministru kabineta iekārtas likums sākotnēji tika pieņemts 1925.gada 1.aprīlī, bet 1993. gada 15.jūlijā Saeima to atjaunoja. 1925.gada likums neparedzēja iespēju valdībai pieņemt noteikumus gadījumos, ja “jautājums ar likumu nav noregulēts”. Šo normu (14.panta pirmās daļas 3.punktu) Saeima pieņēma, atjaunojot likumu.
Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3.punkta2 atbilstība varas dalīšanas principam ir diskutējama. Satversmes tiesā (turpmāk – arī Tiesa) nekad nav tikusi ierosināta lieta par šīs normas konstitucionalitāti, tomēr Tiesa trīs lietās ir vērtējusi Ministru kabineta noteikumu, kas izdoti, pamatojoties uz likuma 14.panta 3.punktu, atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām. Rakstā analizēta Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3. punkta interpretācija šajās lietās.
Pirmais spriedums
Satversmes tiesa Ministru kabineta iekārtas likuma normu tulkojusi jau pašā pirmajā tās spriedumā, kas tika pieņemts 1997. gada 7. maijā3 (turpmāk – Pirmais spriedums).
Šajā lietā trīsdesmit pieci Saeimas deputāti apstrīdēja vairākus Ministru kabineta noteikumus, kuri noteica elektroenerģijas iepirkuma cenas (tarifus) no decentralizētām elektrostacijām.
Vieni no noteikumiem bija izdoti Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā, bet otri (Satversmes tiesas spriedumā dēvēti par noteikumiem Nr.544), pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3.punktu.
Pirmajā spriedumā Satversmes tiesai nav radušās šaubas par to, vai laikā, kad elektroenerģijas iepirkuma cenas neregulēja Saeimas pieņemts likums, valdība varēja izdot noteikumus par šo jautājumu, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3.punktu. Tiesa nav saskatījusi nepieciešamību Ministru kabineta iekārtas likuma normu interpretēt sistēmiski, kopsakarā ar tiem Satversmes pantiem, no kuriem izriet varas dalīšanas princips un kuros likumdošanas tiesības piešķirtas Saeimai un tautai.
Tiesa pievērsusi uzmanību brīdim, ar kuru šādi noteikumi zaudē spēku, un atzinusi, ka “noteikumi, kas izdoti, pamatojoties uz šo pilnvarojumu [Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3.punktu], ir spēkā līdz attiecīgo jautājumu regulējoša likuma spēkā stāšanās brīdim”. Atsaucoties uz vispārīgiem tiesību principiem, Tiesa Pirmajā spriedumā secinājusi, ka “normatīvais akts zaudē spēku, … ja stājies spēkā cits normatīvais akts ar tādu pašu vai augstāku juridisku spēku, kas regulē tos pašus jautājumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes