ŽURNĀLS

Nobeigums.

Sākums “JV” Nr. 34, 23.09.2003.

Būtiskākā atšķirība no 1984.gada Spīdzināšanas konvencijas definīcijas ir publiskās varas pārstāvja piedalīšanās prasības atmešana. Spīdzināšanai nav mēģināts izveidot izsmeļošu sarakstu ar piemēriem, tā ir definēta abstrakti, lai būtu potenciāli plašāk piemērojama.

Deportācija ir tikusi definēta Krnojelač lietā kā personu piespiedu pārvietošana vai nu ar tiešu izsūtīšanu vai ar spaidiem no vietas, kur tie likumīgi atrodas, veidā, kas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām88. Deportācijai ir jānotiek pāri starpvalstu robežām, atšķirībā no piespiedu pārvietošanas, kas var notikt vienas valsts ietvaros. Stakič lietā Tribunāls šo definīciju precizēja, norādot, ka deportācija var notikt ne tikai pāri starptautiski atzītām robežām, bet arī pāri de facto robežām, kā, piemēram, militārā konflikta līnijām89. Attiecībā uz piespiedu pārvietošanu interesanti ir tas, ka Dienvidslāvijas tribunāls atbilstoši saviem statūtiem to uzskata par vienu no nehumānajiem aktiem, savukārt Starptautiskās krimināltiesas statūtos pārvietošana tiek definēta vienā pantā ar deportāciju.

Ieslodzīšana ir tikusi definēta Krnojelač lietā kā 1) brīvības atņemšana; 2) kas ir patvaļīga, proti, tai nevar uzrādīt tiesisku pamatu; 3) mens rea ir dolus directus sive eventualis90.