Dipl. iur. Konstantīns Tihomirnijs — "Latvijas Vēstnesim"
Foto: Arnis Blumbergs, "LV"
Laikraksta "Latvijas
Vēstnesis" 2000. gada 22. jūnija numurā tika publicēts Noziedzīgi iegūto
līdzekļu legalizācijas dienesta priekšnieka Viestura Burkāna raksts "Par
kolektīvo personu kā kriminālās atbildības subjektu". Šajā rakstā autors
analizē jautājumu par juridiskās personas kriminālatbildības ieviešanu un secina,
ka, balstoties uz ārvalstu pieredzi un ES normatīvo aktu prasībām, tā ir jāievieš,
it īpaši nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizācijas, vides piesārņošanas un
kukuļošanas lietās. Doma par juridiskās personas kriminālatbildības ieviešanu
Latvijas likumdošanā ir samērā jauna, tāpēc rodas jautājums, vai tiešām
zinātniski var pamatot šo ideju.
Kas ir juridiskā persona?
Pirmā lielākā problēma Burkāna kungam šķiet tā, kā saprast jēdzienu "kolektīvas personas atbildības subjekts", jo [Latvijas likumdošanā] "nav pietiekami skaidras juridiskās personas definīcijas", tādēļ šajā jautājumā "valda nekonkrētība un nenoteiktība". Vai tiešām tā ir? Lai atbildētu uz jautājumu, kas ir juridiskā persona, ir jānoskaidro tās izcelšanās cēloņi.
Juridiskās personas jēdziens mūsdienu izpratnē parādījās pirmo reizi senajā Romā, kad radās nepieciešamība nošķirt civiltiesiskajā apgrozībā pilsētu kopienu īpašumu no valsts kases, no vienas puses, un no pilsoņu īpašuma, no otras puses, tātad individuālo un kolektīvo īpašumu. Pilsētu kopienas tika atzītas par it kā īpašām personām ( personae vice fungitur ). Vēlāk arī valsts kase ( fiscus ) ieguva juridiskās personas statusu un būtībā bija nekas cits kā valsts un trešo personu mantisko attiecību kopums.
Pieaugot pilsoņu saimnieciskajai aktivitātei, parādījās arī dažādas biedrības ( societas ), kas sastāvēja no biedriem, katram piedaloties ar savu mantisko ieguldījumu — daļu ( pars ). Šādām sabiedrībām vairs nepiemita personisks raksturs — biedrs savu daļu nevarēja patvaļīgi izņemt, viņa nāves gadījumā tā bija mantojama un citādi nododama trešajām personām. Personas, kas stājās attiecībās ar šādu biedrību, kārtoja darīšanas nevis ar visiem biedriem kopā, bet ar tās pārstāvjiem, kas darbojās biedrības vārdā un varēja tai arī nepiederēt. Šādu saliedētu veidojumu romiešu juristi sauca par corpus , jo tas veidoja vienu veselu nedalāmu ķermeni, nevis vienkārši biedru apvienību. Tas bija ērts kopdarbības veids, jo juridiski korporatīva iekārta nošķīra, no vienas puses, individuālo īpašumu no kolektīvā un, no otras puses, biedrības darbību no tās biedru darbības, tādējādi vienkāršojot biedru un biedrības attiecības ar trešajām personām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes