ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Asoc. prof. Gvido Zemrībo, zvērināts advokāts,  augstākās kvalifikācijas klases tiesnesis, – “Jurista Vārdam”

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Autora piezīme: šis raksts uzrakstīts pirms “LV” tika publicēti grozījumi Civilprocesa likumā, kas stājās spēkā 2004.gada 1.maijā

Latvijas tiesību sistēmā būtiski svarīgu vietu ieņem civilprocesuālās tiesības. Kopā ar kriminālprocesuālajām un administratīvi procesuālajām tiesībām tās veido atsevišķu procesuālo tiesību normu kopu. Tieši pateicoties procesuālajām tiesību nozarēm, tiek nodrošināta materiālo tiesību normu prasību ievērošana un nepieciešamības gadījumos – to piespiedu izpilde. Ar procesuālo tiesību normu palīdzību tiek nodrošināta tiesu vara valstī. Viena no demokrātiskas valsts pamatievirzēm ir iespēja ikvienam aizstāvēt savas tiesības un likumīgās intereses taisnīgā tiesā, kā tas ir noteikts mūsu valsts Satversmes 92.pantā. Šī norma, kā arī likuma “Par tiesu varu” 3.pants atbilst tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas paredzētas ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 10.pantā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14.pantā. Kā, analizējot šīs tiesību normas, atzinusi Satversmes tiesa savā 2003.gada 6.novembra sprieduma (l. Nr.2003-(0-01) secinājumu daļas 1.punktā: “Tādējādi tiesības uz taisnīgu tiesu nozīmē arī tiesības uz brīvu pieeju tiesai.” Šīs tiesības uz taisnīgu tiesu un brīvu pieeju tiesai civillietu izskatīšanā Latvijā nodrošina Satversme, likums “Par tiesu varu” un Civilprocesa likums (CPL). Uz šiem “trim vaļiem” arī balstās mūsu civilprocesuālā likumdošana. Tiesa, pēdējā laikā pastāv reāls drauds likuma “Par tiesu varu” eksistencei.