Pārdevēja un pircēja attiecības komerciālā pirkuma līgumā
Ginta Sniedzīte, LU Juridiskās fakultātes studente, – “Jurista Vārdam”
 Foto: no personiskā arhīva |
Turpinot komerciālā pirkuma līguma analīzi, šajā rakstā iztirzātas pušu saistību, pušu tiesiskās aizsardzības līdzekļu un riska pārejas īpatnības komerciālajā pirkumā, salīdzinot tās ar Civillikumā (CL) regulēto pirkuma līgumu. Tiks aplūkoti un analizēti tikai tie noteikumi, kas paredz atšķirīgu regulējumu no CL regulētā pirkuma līguma un kas bija iestrādāti Komerclikuma projekta pirmajā lasījumā (turpmāk tekstā – Projekts). Iespējamajam jaunajam likumam par komercdarījumiem tieši šī projekta sadaļa varētu tikt ņemta par pamatu, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencijas (turpmāk tekstā – Konvencija) par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem, kuriem Latvija pievienojās 1997.gada 19.jūnijā.
Pušu saistības
Pārdevēja pienākums
komerciālajā pirkuma līgumā ir nodot preci pircējam savā uzņēmumā. Attiecībā uz preces nodošanas vietu gadījumos, kad puses par to līgumā nav vienojušās, pārdevējam ir pienākums nodot preci pircēja rīcībā tajā vietā, kur līguma slēgšanas brīdī atradās pārdevēja uzņēmums. Preces nodošana pēc pārdevēja atrašanās vietas ir tieši komerctiesībām raksturīgs noteikums gadījumos, kad puses nav vienojušās par piegādi. Tāds noteikums iestrādāts gan Konvencijas 31.pantā, gan Projektā. No Konvencijas 31.panta konteksta izriet, ka preču piegādes pienākums uz noteiktu vietu ir izņēmums,1 par ko pusēm īpaši jāvienojas. Norma par preču nodošanu pēc pārdevēja atrašanās vietas precīzi atbilst komerctiesiskajai praksei un kā tāda ietverama nacionālajā komerctiesiskajā regulējumā.Pārdevēja pienākums ir piegādāt preci, kura pēc daudzuma, kvalitātes, veida un iepakojuma atbilst līguma nosacījumiem. Līdz ar to pircēja pienākums paziņot par jebkuru neatbilstību attiecas ne tikai uz preces kvalitāti, bet arī uz daudzumu un veidu,2 ja tas atšķiras no līgumā noteiktā.
Iespējamo strīdu izšķiršanas atvieglošanai un savstarpējās komerctiesiskās prakses skaidrībai nozīmīgs ir uzskaitījums, kas ietverts Konvencijas 35.2. un Projekta 543.2. pantā, proti, attiecībā uz preces kvalitāti un atbilstību līguma noteikumiem uzskaitīti vairāki speciāli gadījumi, kad prece uzskatāma par neatbilstošu:
– ja tā nav derīga mērķiem, kuriem tāda paša apraksta prece parasti tiek izmantota;
– ja tā nav derīga jebkuram konkrētam mērķim, par kuru pārdevējam tieši vai netieši tika paziņots, līgumu slēdzot, izņemot, ja no apstākļiem izriet, ka pircējs nepaļāvās vai arī viņam nebija saprātīgi paļauties uz pārdevēja kompetenci un spriedumiem;
– ja tā nesatur tās preces īpašības, kuru pārdevējs nodevis pircējam kā paraugu vai modeli;
– ja tā nav iepakota tādām precēm pieņemtā veidā, bet, ja tāda nav, – veidā, kāds nepieciešams šīs preces saglabāšanai un aizsargāšanai.
Minētais ir kvalitatīvo trūkumu uzskaitījums, bet kvantitatīvie trūkumi preču piegādē arī ir pamats paziņojumam no pircēja puses. Kopumā šāds uzskaitījums, no vienas puses, var kalpot kā palīgs pircējam, lai noteiktu tos gadījumus, kad prasīt atbildību no pārdevēja, tomēr, no otras puses, tas nevar būt pilnīgs, bet tikai dažu “preces neatbilstības” izpausmes gadījumu uzskaitījums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes