ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Valsts atbildība pret starptautisko kopienu

Dipl. iur. Debora Pāvila – “Jurista Vārdam”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.25, 6.07.2004., Nr.26, 13.07.2004., Nr.27, 20.07.2004.

Starptautiskās tiesas un citu starptautisko tribunālu prakse

Starptautiskās tiesas nostāja jautājumā par tiesas jurisdikcijas nodibināšanu pauž atbalstu Vestfālas modelim, uzsverot, ka valsts suverenitāti var ierobežot tikai pati valsts.

1954.gadā Monetary Gold⁵¹ lietā Starptautiskā tiesa noteica, ka tā nevar īstenot jurisdikciju pār valsti bez šīs valsts piekrišanas, tādējādi nostiprinot valsts suverenitātes nozīmi starptautiskajās tiesībās.
Monetary Gold lieta izcēlās strīdā starp valstīm par zelta rezervju sadali, kuras Otrā pasaules kara laikā izvestas uz Vāciju. Francija, Lielbritānija un ASV izveidoja Trīspusēju komisiju, lai tā atrisinātu zelta sadales jautājumu. Kad Itālija un Albānija pieteica konkurējošas prasības uz vienu zelta rezervi, Trīspusējās komisijas valstis nodeva strīdu šķīrējtiesai. Šķīrējtiesa noteica, ka strīdus zelts pieder Albānijai.
Francija, Lielbritānija un ASV iepriekš bija vienojušās, ka šāda šķīrējtiesas sprieduma gadījumā zelts tiks piešķirts Lielbritānijai, nevis Albānijai kā daļējs Corfu Channel lietas sprieduma izpildījums.⁵² Francija, Lielbritānija un ASV jau iepriekš akceptēja Starptautiskās tiesas obligāto jurisdikciju gadījumam, ja Albānija vai Itālija celtu tiesā prasības.
Albānija neizmantoja iespēju vērsties Starptautiskajā tiesā. Toties Itālija cēla prasību pret Franciju, Lielbritāniju un ASV, prasot tiesu atzīt, ka, pirmkārt, Albānijas zelts ir nododams Itālijai kā atlīdzība par zaudējumiem, kas Itālijai nodarīti ar Albānijas 1945.gada 13.janvāra likumu par Itālijai piederoša kapitāla ekspropriāciju.
Otrkārt, Itālija prasīja atzīt, ka Itālijas prasība ir prioritāra pār Lielbritānijas prasību.
Starptautiskā tiesa noteica, ka “jautājuma izšķiršana par Albānijas starptautisko atbildību bez tās piekrišanas būtu pretrunā starptautiskajās tiesībās nodibinātajam un Tiesas Statūtos ietvertajam principam, ka tiesa var īstenot jurisdikciju pār valsti vienīgi ar šīs valsts piekrišanu”.⁵³
Tā kā Albānija nebija akceptējusi tiesas jurisdikciju, bet Albānijas tiesiskās intereses neizbēgami būtu tiesas sprieduma priekšmets, tiesa secināja, ka tai nav jurisdikcijas, lai izskatītu Itālijas ierosināto lietu.
1995.gadā East Timor lietā⁵⁴, kura ir spilgts Vestfālas modeļa un ANO Statūtu modeļa sadursmes piemērs, Starptautiskā tiesa joprojām iestājās par valsts suverenitātes prioritāti pār visas starptautiskās sabiedrības interesēm.
East Timor lietā Portugāle cēla prasību Starptautiskajā tiesā pret Austrāliju par to, ka Austrālija pārkāpusi Portugāles kā Austrumtimoras pārvaldītājas tiesības un Austrumtimoras tautas tiesības uz pašnoteikšanos.
Līdz 1975.gadam Portugāle pārvaldīja Austrumtimoru kā teritoriju, kurai nav savas pārvaldes. 1975.gadā Austrumtimoru okupēja Indonēzija. 1976.gadā Indonēzija pieņēma likumu, ar kuru pievienoja Austrumtimoru savai teritorijai.