ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Foto: no personiskā arhīva

Viena no civiltiesību jutīgākajām nozarēm ir ģimenes tiesības, jo nekur citur netiek skartas tik intīmas cilvēku intereses. Ģimenes veidojums un ģimenes attiecības skar visdažādākās intereses – pašu ģimenes locekļu intereses, dažādu sabiedrības grupu intereses, valsts intereses un arī reliģijas un baznīcas intereses. Visas šīs intereses krustojas vizdažādākajos veidos, radot daudzveidīgu un bieži vien asu konfliktu iespējamību.
Senajā sabiedrībā valsts ar ģimenes jautājumiem administratīvi nenodarbojās. Viduslaikos ar ģimenes tiesībām un procesiem nodarbojās vienīgi garīgās institūcijas un to tiesas. Mārtiņš Luters pirmais izvirzīja jautājumu par to, ka laulība ir ne vien sakramenta, bet arī “pasaulīga lieta”, kuras regulēšana vairāk piekrīt karalim nekā Dievam.¹
Latvijas tiesu sistēmā pēdējos gados vērojamas vairākas pozitīvas pārmaiņas. Tiesneši vairāk iedziļinās dažādu tiesību pamatavotu (piemēram, tiesību principu) un palīgavotu (piemēram, doktrīnu) nozīmē taisnīga sprieduma pieņemšanā, tādējādi atkāpjoties no padomju tiesībām raksturīgās pozitīvo tiesību glorificēšanas.²
Pašreizējā sakāpinātā interese par laulību šķiršanu skaitu un vēlmi to samazināt tieši ar samierināšanas piemērošanas palīdzību pastiprināti cenšas palielināt valsts lomu laulāto attiecībās, pretēji romiešu tiesību nostājai laulāto attiecības atstāt pašu laulāto ziņā.
Jautājumam par laulības šķiršanu autori juridiskajā literatūrā ir pievērsušies maz, runājot par laulāto samierināšanu, – vēl mazāk. 2003.gadā sabiedrības interese laulības šķiršanas procesiem pastiprināti tika piesaistīta divkārt – pirmoreiz 2003.gada 1.janvārī, kad stājās spēkā 1937.gada Civillikuma (turpmāk tekstā – Civillikums) un 1998.gada Civilprocesa likuma (turpmāk tekstā – Civilprocesa likums) grozījumi, kas būtiski mainīja laulības šķiršanas kārtību Latvijā, otrreiz – Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta izstrādātā koncepcija par laulāto samierināšanas institūta ieviešanu, kura vērtējums sabiedrībā dalās. Tomēr pašlaik jautājums par laulāto samierināšanas institūta ieviešanu ir pieklusis. Nav rodama informācija par to, vai šis darbs tiek turpināts, tikai zināms, ka no Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta pārziņas tas nodots Tieslietu ministrijas pārziņā.
Bieži vien laulības šķiršanu skaita ierobežošanu valstis ir mēģinājušas panākt ar likumdošanas palīdzību, piemēram, palielinot valsts nodevas apmēru vai piešķirot tiesai kā autoritatīvai valsts iestādei tiesības pašai izlemt konkrētās laulības likteni. Šāda pieeja jaušama arī Latvijā: valsts nodevas apmērs ir palielināts ar grozījumu spēkā stāšanās brīdi no 20 latiem uz 50 latiem, samierināšanas nozīme tiek palielināta, pagaidām gan tikai konceptuāli.