ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ieva Bērziņa, LU Juridiskās fakultātes studente, – Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

*Raksta pamatā ir kursa darbs, aizstāvēts LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedrā, zinātniskais konsultants Agris Bitāns
Šī raksta mērķis ir raksturot autortiesību licences līguma būtību un sniegt pārskatu par tajā iekļaujamām sastāvdaļām. Minētie jautājumi ir svarīgi gan autoram, gan personām, kas vēlas izmantot autora darbus, jo līdzēju tiesiskā stāvokļa pārzināšana varētu palīdzēt vienoties par konkrētiem līguma noteikumiem, lai apmierinātu abu pušu intereses.

Licences līgums un tā veidi

Licences līgums ir civiltiesisks līgums, ar kuru viena puse atļauj otrai pusei izmantot konkrētu intelektuālā īpašuma objektu. Licences līguma priekšmets ir licences piešķiršana – atļaujas došana izmantot intelektuālā īpašuma objektu, bet puses – licences ņēmējs (licenciāts) un licences devējs (licenciārs). Licences devējs var slēgt licences līgumu tikai attiecībā uz tādu intelektuālā īpašuma objektu, uz ko tam ir attiecīgas intelektuālā īpašuma tiesības (autortiesības, preču zīmes vai patenta īpašnieka tiesības utt.).
Licences līguma būtību var raksturot kā atļauju darīt to, kas citādi būtu aizliegts un veidotu tiesību pārkāpumu¹. Šī būtība izriet no licences juridiskās izpratnes: licence saprotama kā kompetentas autoritātes atļauja veikt darbību, kas bez šādas atļaujas būtu prettiesiska, veidotu deliktu vai nebūtu atļauta citādā veidā². Šo izpratni apstiprina arī intelektuālā īpašnieka izņēmuma tiesības uz sava īpašuma izmantošanu un to negatīvā puse – aizliegt izmantot savu īpašumu jebkuram citam, ko garantē gan starptautiski nolīgumi³, gan nacionālās un pārnacionālās tiesību normas⁴. Tā kā intelektuālā īpašuma īpašniekam ir izņēmuma tiesības uz sava īpašuma izmantošanu, viņam arī vienīgajam ir tiesības piešķirt atļauju šo īpašumu izmantot kādam citam. Sveša intelektuālā īpašuma izmantošana bez attiecīgas atļaujas ir tiesību pārkāpums, par ko var iestāties gan civiltiesiska, gan administratīvā atbildība, kā arī kriminālatbildība. Lai gan attiecīgie likumi paredz izņēmumus, kā svešu intelektuālu īpašumu var izmantot bez īpašnieka atļaujas (piemēram, patentēta izgudrojuma izmantošana zinātniskam eksperimentam, autortiesību objekta izmantošana izglītības un pētniecības mērķiem u.