ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Kā atrast saprātīgu līdzsvaru

Kad vārda brīvība saskaras ar godu, cieņu un naida kurināšanu

Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore

Foto: no personiskā arhīva

Pagājušā gada nogalē, 21.oktobrī, Sabiedriskās politikas centrs “Providus” rīkoja A.Kuča pētījuma “Vārda brīvības robežas: goda un cieņas aizskaršana, naida kurināšana”¹ prezentāciju, kuras ietvaros noritēja diskusija par vairākiem ar pētījumu saistītiem jautājumiem. Īpaša vērība tika veltīta tam, kā sabalansēt tiesības uz vārda brīvību ar rasu vai nacionālā naida vai neiecietību kurinošu runu aizliegumu, kā arī tam, vai mūsu valsts Krimināllikuma normas, kas paredz atbildību par nacionālā un rasu naida kurināšanu, un to piemērošanas prakse atbilst starptautiskajiem standartiem. Nedaudz tika skarts arī jautājums par vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību, kas tāpat bija pētījuma priekšmets. Kā šīs diskusijas dalībniece piedāvāju lasītājam savas pārdomas par atsevišķiem pētījuma autora secinājumiem, kas tomēr nebūtu vērtējamas kā recenzija par pašu pētījumu², kā arī diskusijā pausto šo jautājumu sakarā.

Vai personas tiesības var šķirot primārās un sekundārās

Diez vai kāds nopietni apstrīdēs, ka jautājums par to, kā sabalansēt personai garantētās tiesības, lai, realizējot vienas, netiktu aizskartas citas, ir ļoti nozīmīgs un aktuāls. Par to liecina arī ne tik sen “Jurista Vārdā” notikusī diskusija par to, kur robežojas vārda brīvība un goda un cieņas aizskaršana³. Pēc būtības tā bija cilvēktiesību un krimināltiesību pārstāvju viedokļu apmaiņa, diskusija, kurā, kā to, sniedzot pārskatu par Sabiedriskās politikas centra “Providus” organizēto semināru “Goda un cieņas aizsardzība Krimināllikumā”, atzina D.Gailīte, kopīgs skatpunkts netika atrasts⁴. Un tas ir pilnīgi likumsakarīgi, jo tika runāts “dažādās valodās”, kaut arī diskusijas priekšmets bija viens un tas pats.
Piederu tai juristu daļai, kuriem nav pieņemama vienu personas tiesību atzīšana par pārākām salīdzinājumā ar citām, to šķirošana primārās un sekundārās tiesībās, kā tas nereti izskanējis cilvēktiesību pārstāvju publikācijās.