 Foto: no personiskā arhīva |
2004.gada sākumā Civilprocesa likums tika papildināts ar jaunu tiesību normu, kuras vārdiskā redakcija ir šāda: “Piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru.”1 Kas ir judikatūra? Šāds termins līdz šim Latvijā nav lietots,2 tādēļ tiesai un valsts pārvaldei, kā arī jebkuram, kurš interesējas par tiesību zinātnēm, ir jānoskaidro, ko nozīmē judikatūra, kā tā veidojas un kur tā meklējama. Jo īpaši svarīgi – tiesām, jo tām, piemērojot tiesību normas, judikatūra ir jāņem vērā. Turklāt jānoskaidro, vai tas jādara tikai civillietu izspriešanā, bet krimināllietu un administratīvo lietu izspriešanā – ne. Uz šiem jautājumiem atbildes meklējamas šajā rakstā.
Augstākās tiesas plēnuma izskaidrojumi Ilgu laiku Latvijas tiesām, piemērojot tiesību normas, bija jāņem vērā Augstākās tiesas plēnuma lēmumi. Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 49.panta otrās daļas sākotnējo redakciju Augstākās tiesas “Plēnums pieņem tiesām saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu”,3 no kā izrietēja, ka šiem plēnuma izskaidrojumiem bija obligāts raksturs. Augstākās tiesas plēnuma lēmumi kā likumu normatīvās tulkošanas akti tika iedibināti PSRS pastāvēšanas gados un bija raksturīgi visās sociālistisko tiesību loka valstīs.Piemēram, šobrīd Ķīnā Augstākā tautas tiesa sniedz neskaidra likuma obligātu interpretāciju (sifa jieshi). Šī obligātā interpretācija pat nereti aizpilda paša likuma robus. Augstākās tautas tiesas interpretācija ir saistoša tiesām un to pieskaita pie likumiem plašākā nozīmē.4
Līdzīgas tiesības deputāti 1992.gadā vēlējās iekļaut arī Latvijas likumā “Par tiesu varu”, taču šis priekšlikums neguva atbalstu.5
Lai arī likuma “Par tiesu varu” 49.panta otrās daļas norma labu laiku sabiedrībā tika uzlūkota kritiski kā neatbilstoša mūsdienu demokrātiskas valsts konstitucionālajiem pamatprincipiem, tomēr tikai 2002.gada nogalē, kad kādā darba strīda lietā visas tiesu instances savus spriedumus bija pamatojušas nevis ar tiesību normu, bet ar plēnuma lēmumu, vadzis bija pilns un lūza, indivīdam iesniedzot konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. 2003.gada 4.februārī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu, kurā noteica, ka likuma “Par tiesu varu” 49.panta otrā daļa, kas deleģēja Augstākās tiesas plēnumam pieņemt tiesām saistošus izskaidrojumus par likumu piemērošanu, ir pretrunā ar Satversmi un vairākiem konstitucionāliem pamatprincipiem: taisnīguma principu, varas dalīšanas principu un tiesneša neatkarības principu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes