ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Latvijas un Svētā Krēsla līgums: iedomātās bažas un realitāte

Mg.iur. Juris Rudevskis, jurists Eiropas Kopienu tiesas tiesneša birojā, Parīzes I (Panteona–Sorbonnas) universitātes doktorants*

“Būt katolim nozīmē mīlēt savu tēviju, nepiekāpjoties nevienam šajā mīlestībā. Un tajā pašā laikā turot augstā cieņā visu citu tautu cildenos centienus. Par jebkuru Francijas sasniegumu es spēju priecāties kā par savējo. Tāpat kā viss, par ko lepojas itālieši un angļi, vācieši un amerikāņi, aziāti un afrikāņi, izraisa lepnumu arī manī.– Katolis! Plaša sirds, atvērts gars!”

Sv. Hosemarija Eskriva de Balagers

Foto: no personiskā arhīva

[1] 2005.gada 8.novembris bija nozīmīga diena: šajā datumā apritēja pieci gadi kopš Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līguma parakstīšanas. Pirms pieciem gadiem, 2000.gada 8.novembrī, tieslietu ministre I.Labucka un Apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs arhibīskaps E.J.Enders parakstīja līgumu, kuram, cerams, ilgus gadus būs jānosaka gan attiecību pamati starp Latviju un Svēto Krēslu, gan Katoļu Baznīcas stāvoklis Latvijā. Gandrīz divus gadus vēlāk, 2002.gada 12.septembrī, līgums tika ratificēts Saeimā.² Tas stājās spēkā 2002.gada 25.oktobrī pēc līguma 33.pantā paredzētās ratifikācijas dokumentu apmaiņas. Tātad šis akts ir spēkā nu jau trīs gadus, un ir pienācis laiks sniegt par to nelielu pārskatu.

[2] Sāksim ar to, ka mūsu aplūkojamais līgums aizstāja 1922.gada 30.maijā parakstīto konkordātu starp Svēto Krēslu un Latvijas valdību.³ Gan 1922.gada konkordāta, gan 2000.gada līguma rašanās apstākļi un vēsture ir ļoti labi apkopoti R.Baloža grāmatā “Baznīcu tiesības”, kas, neskatoties uz vairākām nopietnām neprecizitātēm, pagaidām ir vislabākais un vispilnīgākais Latvijas valsts un baznīcu attiecību vēstures avots.⁴

[3] Runājot par jauno 2000.gada līgumu, jāatzīmē, ka arī šī raksta autoram bija gods aktīvi piedalīties minētā dokumenta projekta izstrādes procesā kopš tā pirmsākumiem, t.i., kopš 1996.gada beigām.

Jo gatavāks tapa līgumprojekts, jo lielāka kļuva tā kritika atsevišķos sabiedrības slāņos. Uzreiz jāsaka, ka abu pārējo lielāko Latvijas konfesiju– luterāņu un pareizticīgo– hierarhi līguma gatavošanu ar Katoļu baznīcas virsvaldību uztvēra mierīgi un ar izpratni. Viņi lieliski saprata: ja līgumā ar Svēto Krēslu katoļiem pēkšņi tiks piešķirta kāda īpaša privilēģija, tad arī viņu Baznīcas reliģiskās saskaņas un līdztiesības vārdā varēs pieprasīt sev tādas pašas tiesības.⁵ Citi bija mazāk saprotoši.

Vispār visus tā laika līgumprojekta kritiķus var iedalīt divās grupās. Pirmie (J.Tervits, A.Šterns, V.Vārsbergs, J.Zaķis) argumentēti iebilda pret šāda līguma parakstīšanu, uzskatot, ka ar to katoļiem tiks radītas priekšrocības pār citām konfesijām un tādējādi tiks iedragāts starpkonfesiju miers un saskaņa Latvijā.⁶ Otrie (D.Īvāns, A.Šulcs) par argumentāciju īpaši nerūpējās un drīzāk apelēja pie cilvēku emocijām, dažkārt nolaižoties līdz vienkārši ķengājošai antikatoliskai retorikai.⁷ Domāju– lai saglabātu pašcieņu– šiem otrajiem nemaz nav vērts atbildēt. Runājot par pirmajiem, jāsecina, ka viņiem nav bijusi taisnība. Pirmkārt, līgums nesatur nevienu normu, kas varētu tikt iztulkota kā īpašu privilēģiju piešķiršana vienai konfesijai uz pārējo konfesiju rēķina. Otrkārt, līgums jebkurā gadījumā ir noslēgts, tas ir spēkā nu jau trīs gadus, taču nekas šausmīgs nav noticis– Latvija par teokrātisku valsti nav pārvērtusies, starpkonfesiju attiecības ir tikpat labas kā iepriekš un arī ar pārējām tradicionālajām konfesijām valsts ved sarunas par īpašu attiecību izveidošanu. Līdz ar to līguma kritiķiem būtu jāatzīst, ka šajā ziņā viņi ir kļūdījušies.

[4] Šī raksta mērķis nav visaptveroša komentāra sniegšana par katru Latvijas un Svētā Krēsla līguma pantu. Tā uzdevums ir nedaudz šaurāks un pieticīgāks: atbildēt uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem šī līguma sakarā un aplūkot tās reālās problēmas, kas jau ir paguvušas rasties tā spēkā esamības laikā. Tāpēc sākumā pievērsīsimies terminoloģiskām neskaidrībām un noteiksim atšķirību starp Svēto Krēslu un Vatikānu, kā arī starp konkordātu un parastu starptautisku līgumu. Pēc tam noskaidrosim, kas ir noticis ar iepriekšējo 1922.gada konkordātu. Visbeidzot aplūkosim kādu reālu problēmu, kas ir radusies līguma piemērošanas gaitā, un nobeigumā izdarīsim dažus secinājumus.

“Svētais Krēsls” vai “Vatikāns”?

[5] Dažkārt nākas dzirdēt jautājumu– kāda ir atšķirība starp Svēto Krēslu un Vatikānu? Kā jau redzējām, konkordāta precīzais un oficiālais virsraksts ir “Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgums”. Tomēr presē un citos plašsaziņas līdzekļos tas bieži saukts par “līgumu ar Vatikānu”; vispār parasti pamīšus lietoti abi jēdzieni– “Vatikāns” un “Svētais Krēsls”. Daudzi šos abus jēdzienus uzskata par sinonīmiem (“Vatikāns jeb Svētais Krēsls”), un pat atsevišķiem tiesību zinātniekiem ir tendence tos jaukt.