ŽURNĀLS Citu pieredze

Tiesības uz taisnīgu tiesu nav iespējamas, nepārliecinoties par tiesu un tiesnešu neatkarību. Tiesu un tiesnešu neatkarība ir būtisks nosacījums, lai īstenotu tiesības uz taisnīgu tiesu. Taisnīgumu var īstenot tikai neatkarīga tiesa ar neatkarīgiem tiesnešiem. Tātad tiesneša un tiesu neatkarība jāvērtē kā neatņemama taisnīguma sastāvdaļa, kā svarīga garantija tiesību taisnīgai aizstāvēšanai. Tieši tiesu un tiesnešu neatkarība ļauj īstenot taisnīgumu, kas atvasināms no tiesību virsvadības principa. Tiesu un tiesnešu neatkarība rada priekšnosacījumus taisnīgai strīdus jautājumu izlemšanai un aizsargā personas tiesības un likumīgās intereses.

Tiesu un tiesnešu neatkarība var būt pētāma dažādos aspektos, piemēram, tiesu un tiesneša neatkarība no izskatāmās lietas dalībniekiem, valsts institūcijām, sabiedrības vai citām personām, īstenojot taisnīgumu, vai tiesu un tiesnešu kā tiesu varu īstenojošo institūciju neatkarība. Bez tam tiesas un tiesneša neatkarība var būt izprotama, no vienas puses, kā tiesas subjektīvā neitralitāte un, no otras puses, kā objektīvi eksistējošas šīs neatkarības pietiekamas garantijas.¹ Var pētīt tiesu un tiesnešu neatkarības starptautiskos aspektus, t.i., nostiprinājumu starptautiskajos tiesību aktos, šā principa izskaidrojumus Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē utt.

Šajā rakstā aplūkošu, kā tiesu un tiesneša neatkarība ir skaidrota Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas (turpmāk– Konstitucionālās tiesas) lēmumos un spriedumos. Plašāku vērību veltīšu institucionālajiem tiesu neatkarības aspektiem, kuri ir saistīti ar tiesu neatkarības organizatoriskajām un materiālajām (sociālajām) garantijām.

Rakstā ne tikai apskatīšu galvenos Konstitucionālās tiesas jurisprudencē atspoguļotos tiesu un tiesnešu neatkarības imperatīva aspektus, bet arī mēģināšu, ņemot vērā Konstitucionālajā tiesā iesniegtās prasības un 2005.gadā notikušās juristu diskusijas, paredzēt, kādi šā konstitucionālā imperatīva aspekti var attīstīties nākotnē, regulējot ar tiesu (tiesnešu) darbību saistītās attiecības.

Šā raksta kontekstā vēlētos uzsvērt arī to, ka Konstitucionālajā tiesā ir iesniegtas vairākas prasības, kurās iesniedzēji dažādos aspektos lūdz izvērtēt konkrētas tiesību aktu normas, lai nodrošinātu tiesu un tiesnešu neatkarības principu īstenošanu. Domāju, ka, izvērtējot šīs iesniegtās prasības, konstitucionālā tiesu un tiesnešu neatkarības doktrīna būs turpmāk attīstāma un varbūt pat konkrētos aspektos koriģējama.

Vispārīgi runājot par tiesu varu, Konstitucionālās tiesas nolēmumos jāpievērš uzmanība tam, ka ne par vienu no varām Konstitucionālās tiesas nolēmumos nav pateikts tik daudz labu vārdu kā par tiesu varu. Juristu vidū (un ne tikai) gan dažkārt tiek jokots un arī nopietni runāts, ka, ja Konstitucionālā tiesa izvērtētu tiesu pieņemtos nolēmumus, tādu vārdu būtu daudz mazāk. Tomēr gribētos uzskatīt, ka tiesu varas kā patstāvīgas, specifiskas un neatkarīgas varas akcentēšanu noteica Konstitucionālās tiesas centieni nodrošināt tiesu un tiesnešu patstāvību un neatkarību, sargāt tos no citu valsts institūciju un personu ietekmes, lai tiesa patiešām varētu pilnvērtīgi veikt savu konstitucionālo pienākumu, t.i., īstenot taisnīgumu. Tādēļ vajadzētu piekrist juridiskajā literatūrā paustajam viedoklim, ka Konstitucionālās tiesas pozīciju tiesu varas un tās neatkarības jautājumā noteica svarīgā tiesu loma valsts un ikviena cilvēka dzīvē.²

Konstitucionālā tiesa atzina tiesu un tiesnešu neatkarības principa vispārīgo un universālo raksturu, kā arī lika pamatus šā principa izpratnei un nozīmei Lietuvas tiesību sistēmas nostiprināšanā. Konstitucionālās tiesas jurisprudencē ir izveidota pietiekami plaša un ļoti dažādus aspektus aptveroša konstitucionālā tiesas un tiesnešu neatkarības doktrīna.