ŽURNĀLS

Mag. iur. Andrejs Grūbe, Kurzemes apgabaltiesas tiesnesis, — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums — "LV",

25.11.1999, Nr. 390/391

Morālās vērtības, kuras dažkārt sauc arī par ētiskajām vērtībām, rodas tiecībā uz ideālu un veido noteiktu sistēmu. Klasisko morālo vērtību vidū atrodamas ar taisnīgumu cieši saistītās labā un ļaunā kategorijas, kas vienlaikus ir visgrūtāk nosakāmās, atbildība, kauns, sirdsapziņa, gods, cieņa, dzīves jēga, taisnīgums, patiesīgums, pienākums, atbildība un citi.

Līdzās morālei, kas apzīmē ideālo programmu, pastāv tikumība, un ar to parasti pieņemts apzīmēt reālo morālās apziņas stāvokli, attiecības un cilvēku rīcību. Morāle apzīmē to, kā vajadzētu būt, bet tikumība — to, kā ir. Katram cilvēkam piemīt sava tikumiskā pozīcija.

Visbeidzot, ētika ir filozofiska mācība par morāli un tikumību. Tās uzdevums ir palīdzēt orientēties morālo vērtību apzināšanā. Ētikā atspoguļojas morāles teorija un tikumības prakse. Ētikas pamatuzdevums nav iemācīt cilvēkam morāles normas, bet sekmēt jau apgūto morāles priekšstatu apzināšanos un vērtēšanu.

Šīs atziņas liecina, ka morāles saturs ir daudzveidīgs un tas ietver sevī daudzus cilvēka garīgās dzīves aspektus. Līdz ar to jautājums par morālā kaitējuma jēdziena noskaidrošanu var izrādīties visai sarežģīts. Ņemot vērā morāles struktūru, jāsecina: vismazāk kaitējuma kategoriju iespējams apskatīt morāles kā ideālas programmas aspektā. Jebkurš kaitējums vienmēr tiek nodarīts konkrētai personai, un būtu zināma vieglprātība uzskatīt, ka visām personām vienādā apmērā un izkārtojumā piemīt viss morālo ideālu un vērtību spektrs un tās vienādi vadās pēc vienām un tām pašām morāles normām.