Skandināvijas valstu ombudsmenis ir parlamenta amatpersona, kuras pamatpienākums ir "pilsoņu aizsardzība no izpildvaras patvaļīgas un netaisnīgas administratīvo pilnvaru izmantošanas".1 Skandināvijas valstu ombudsmeņa institūtu uzskata par modernās ombudsmeņa institūcijas rašanās vietu. Lai pilnībā izprastu šīs institūcijas dažādās lomas šodienas situācijā, vajadzētu atšķirt vecās demokrātijas valstis, kas ilgstoši tiek pārvaldītas, vadoties pēc tiesiskuma principiem, un jaunās demokrātijas.
Ombudsmeņa institūts: Skandināvijas modelis
Mg.iur. Maija Barladjana AS “Latvenergo” Rīgas termoelektrostacijas juriskonsulte
|
|
Skandināvijas valstu ombudsmenis ir parlamenta amatpersona, kuras pamatpienākums ir “pilsoņu aizsardzība no izpildvaras patvaļīgas un netaisnīgas administratīvo pilnvaru izmantošanas”.1 Skandināvijas valstu ombudsmeņa institūtu uzskata par modernās ombudsmeņa institūcijas rašanās vietu. Lai pilnībā izprastu šīs institūcijas dažādās lomas šodienas situācijā, vajadzētu atšķirt vecās demokrātijas valstis, kas ilgstoši tiek pārvaldītas, vadoties pēc tiesiskuma principiem, un jaunās demokrātijas.
Skandināvijas valstis var uzskatīt par senākajām demokrātiskajām valstīm. To pašu var teikt arī par daudzām citām valstīm, kas iedibinājušas ombudsmeņa institūtu. Šādā vidē ombudsmenis eksistē, lai aizstāvētu sabiedrības locekļus no valsts ierēdņiem, papildinot tradicionālo tiesas aizsardzību. Ombudsmeņa darbs šeit lielā mērā ir saistīts ar nepareizas pārvaldes (sliktas vadības) gadījumiem, kas noved pie netaisnības.2
Vecajās demokrātijās desmitgades pēc Otrā pasaules kara liecina par labklājības uzplaukumu un līdz ar to valsts varas atbildības loka paplašināšanos. Valsts institūcijas ir attīstījušās, lai neatpaliktu no kopējā uzplaukuma un daudzās jomās iemantojušas patstāvīgas pilnvaras. Lielākā daļa valstu, izvēloties klasisko parlamentāro ombudsmeni, balstījās uz Skandināvijas modeli.
Šajā rakstā tiks apskatīta Skandināvijas valstu – Zviedrijas, Somijas, Dānijas un Norvēģijas – ombudsmeņa institūta izveides vēsture, darbības principi, veidi, efektivitāte.
Zviedrijas valsts ombudsmeņa institūts
Zviedrijas valsts politisko struktūru var raksturot kā konstitucionālo monarhiju ar parlamentārās demokrātijas seno tradīciju. Šīs valsts parlamentārisms sāka attīstīties XIX gadsimtā, kad politiskā vara sāka pāriet no monarha parlamenta rokās. Politiskās varas sadale starp izpildvaru un likumdošanas institūcijām tika nostiprināta 1809.gada konstitūcijā. Spēkā esošā konstitūcija sastāv no četriem atsevišķiem aktiem: 1974.gada “Regeringsformen” (Valsts pārvaldes akta), 1810.gada “Successionsordningen” (Troņa mantošanas akta) ar 1979.gada grozījumiem, 1949.gada likuma par preses brīvību un 1991.gada likuma par vārda brīvību.3 Konstitūcija balstās uz nacionālās suverenitātes, pārstāvības demokrātijas un parlamentārisma principiem. Tajā noteikts, ka likumdošanas vara pieder parlamentam, kas ir vienpalātas un tiek ievēlēts tiešajās vēlēšanās.
Zviedrijas valsts likumdošanas izstrāde, kas attiecas uz valsts nodrošinātu indivīda tiesību aizsardzību, sākās jau ap 1350.gadu.4 Pašlaik cilvēku pamattiesības un brīvības ir iekļautas Valsts pārvaldes akta otrajā nodaļā. Ombudsmeņa birojs bez pārtraukumiem darbojies jau no 1809.gada, kaut itin bieži ticis veidots un pārveidots, lai tā darbība labāk saskanētu ar apstākļu maiņu. Viena no būtiskākajām pārmaiņām ir skārusi darbu sadalīšanu. Pirmā sadale notika 1915.gadā, kad militāru lietu pārraudzīšanai tika izveidots speciāls ombudsmeņa postenis. Pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem, 1968.gadā to likvidēja un atbildību šajā jomā nodeva atpakaļ galvenajam ombudsmenim.5 Pašlaik Zviedrijā ir spēkā 1986.gada likums Nr.765 “Riksdag ombudsman”.6
Zviedrijas Ombudsmeņa institūts ir šāds: parlamentārais ombudsmenis, kas sastāv no četriem ombudsmeņiem. Galvenais ombudsmenis ir atbildīgs par tiesām, prokuratūru un policiju; otrais ombudsmenis ir atbildīgs par bruņotajiem spēkiem, muitas darbību, cietumiem, nodokļiem, apdrošināšanu, galvenajiem bērnu un nespējnieku aizbildņiem; trešais ombudsmenis ir atbildīgs par: sociālo labklājību, tautas veselību, medicīnisko aprūpi un imigrāciju; ceturtais ombudsmenis ir atbildīgs par: administratīvajām tiesām, celtniecību, dabas aizsardzību, lauksaimniecību, dzīvnieku aizsardzību, darba tirgu, valsts baznīcām un citām administratīvajām iestādēm, kas nav tikušas iekļautas trīs pārējo ombudsmeņu darbības laukā.7 Galvenais ombudsmenis (chefs justitieombudsman) ir arī ombudsmeņa biroja administratīvais vadītājs un ir atbildīgs par pārējo ombudsmeņu (justitieombudsman) darbību. Lai galvenā ombudsmeņa darbība būtu efektīvāka, Riksdags 1996.gadā pieņēma lēmumu līdzās četriem pastāvīgiem ombudsmeņiem iecelt vienu vai vairākus palīgus, lai palīdzētu risināt pagaidu problēmas.
Tā kā konstitucionālās tiesas Zviedrijā neeksistē, Zviedrijā tika izveidoti īpaši ombudsmeņu biroji, kuriem mandātu izsniedz valdība, nevis parlaments, un kuri ir daļa no Zviedrijas ombudsmeņa institūta. Tādi ombudsmeņa biroji ir: patērētāju ombudsmenis (Consumer Ombudsman), vienlīdzīgu iespēju ombudsmenis (Equal Opportunities Ombudsman), ombudsmenis etniskās diskriminācijas novēršanai (Ombudsman Against Ethnic Discrimination), bērnu tiesību ombudsmenis (Children’s Ombudsman), ombudsmenis invalīdu jautājumos (Invalid’s Ombudsman) un ombudsmenis cīņai pret diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas pazīmēm (
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes