ŽURNĀLS

NATO gaisa uzlidojumi un krīze Dienvidslāvijas Federālajā Republikā šā gada pavasarī ir izraisījusi diskusiju par vienu no grūtāk atrisināmajām starptautisko humanitāro tiesību problēmām. Proti, tas ir jautājums par militāro mērķu izpratni karadarbības apstākļos. NATO, veicot savus uzlidojumus, apgalvoja, ka tā uzbrukusi tikai leģitīmiem militārajiem mērķiem. Savukārt Dienvidslāvija ir iesniegusi prasību Starptautiskajā tiesā, apgalvojot, ka NATO bombardēja arī civilobjektus. Šī raksta mērķis nav analizēt spēka lietošanas pret Dienvidslāviju likumību vai dot konflikta vispārīgu juridisko novērtējumu. Šis raksts ir mēģinājums aplūkot militāro mērķu izpratni Dienvidslāvijas krīzes kontekstā. Jautājums ir kļuvis aktuāls, arī uzsākoties karadarbībai Čečenijas teritorijā, kur nesen Krievijas gaisa spēki veica uzlidojumus, iznīcinot daudzus civilobjektus, naftas iegūšanas un apstrādes rūpnīcas. Karadarbības rezultātā Čečenijā cieš arī civiliedzīvotāji. Aktivizējoties karadarbībai Čečenijā, militāro mērķu jautājums kļūs vēl aktuālāks. Tāpēc šajā rakstā izklāstītie apsvērumi par NATO darbībām attiecināmi arī uz Krievijas darbībām Čečenijā.

Šī raksta mērķis ir aplūkot militāro mērķu jēdzienu starptautiskajās humanitārajās tiesībās un tā vēsturisko attīstību, kā arī parādīt grūtības, kas rodas, piemērojot šo koncepciju praksē, it īpaši tās piemērošanas sarežģītību attiecībā uz NATO gaisa triecieniem un bombardēšanu Dienvidslāvijā.

Viens no starptautisko humanitāro tiesību pamatprincipiem nosaka, ka civiliedzīvotāji nedrīkst būt par militāro uzbrukumu mērķi. Tomēr viena no jebkuru tiesību problēmām ir tāda, ka normas, kuras no pirmā acu uzmetiena šķiet vienkāršas, ir samērā grūti piemērojamas. Tas īpaši attiecas uz starptautiskajām humanitārajām tiesībām. Tādus jēdzienus kā militārie mērķi un civilobjekti ir ļoti grūti piemērot praksē. Piemēram, karotāji abos pasaules karos definēja militāros mērķus tik plaši, ka tie ietvēra visus ienaidnieka civiliedzīvotājus. NATO gaisa triecieni ir radījuši plašus postījumus civilobjektiem Dienvidslāvijā, un to rezultātā ir gājuši bojā arī civiliedzīvotāji, lai gan NATO apgalvo, ka savus uzbrukumus tā vērsusi tikai pret militārajiem mērķiem.

Militārajā konfliktā iesaistītajām pusēm ir jānošķir civiliedzīvotāji un civilobjekti, no vienas puses, un karotāji un militārie mērķi, no otras puses, vēršot savus uzbrukumus tikai pret pēdējiem. Tomēr nav īsti skaidrs, vai šis noteikums nozīmē arī to, ka uzbrukumi militārajiem objektiem būtu jāierobežo, ja tie var radīt blakuszaudējumus civilajiem objektiem.

Kara laikā ir gandrīz neiespējami izvairīties no civiliedzīvotāju upuriem. Šī iemesla dēļ valstis ir atzinušas t.s. proporcionalitātes principu, kas nozīmē to, ka militārajiem mērķiem nedrīkst uzbrukt tad, ja blakuskaitējums civilobjektiem un upuru skaits starp civiliedzīvotājiem ir pārmērīgs salīdzinājumā ar sagaidāmajiem militārajiem panākumiem un izdevīgumu.

NATO dalībvalstis veica spēka piemērošanas aktus pret Dienvidslāviju, bombardējot dažādus mērķus tās teritorijā. Uzbrukumi tika veikti pret dažādiem militārajiem un civilajiem objektiem. Tā rezultātā Dienvidslāvija 1999. gada 29. aprīlī iesniedza pieteikumu Starptautiskajā tiesā (International Court of Justice) procesa uzsākšanai pret desmit NATO dalībvalstīm ( Dienvidslāvija pret Beļģiju, Dienvidslāvija pret Kanādu, Dienvidslāvija pret Franciju, Dienvidslāvija pret Vāciju, Dienvidslāvija pret Itāliju, Dienvidslāvija pret Nīderlandi, Dienvidslāvija pret Portugāli, Dienvidslāvija pret Spāniju, Dienvidslāvija pret Lielbritāniju, Dienvidslāvija pret ASV).