ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Universitāšu un industrijas sadarbība

Universitāšu uzdevumu vēsturiskā attīstība¹ un universitāšu centieni noregulēt savas attiecības ar dažādiem citiem tiesisko attiecību dalībniekiem, veidojot intelektuālā īpašuma pārvaldības organizāciju (formāli to nostiprinot ar universitātes iekšējiem noteikumiem un, balstoties uz to, izveidojot institucionālu vienību šo aktivitāšu veikšanai),² liecina par nozīmīgām izmaiņām gan universitāšu darbībā, gan to attiecībās ar dažādām sabiedrības grupām. Ņujorkas Valsts universitātes pētnieks H.Etckovics (Etzkowitz) izcēlis valsts, universitāšu un privātā sektora sadarbību un raksturojis to kā “trīskāršu spirāli” (triple helix), kurā uzsvērta visu pušu relatīva vienlīdzība un vienlaikus savstarpēja atkarība.³ Pētnieks norāda, ka vēsturiski pirmais sadarbības modelis bijis tāds, kurā dominējusi viena puse – valsts, no kuras bija atkarīga gan universitāte, gan industrija. Kā otrais veidojies modelis, kas balstīts uz savstarpēju vienlīdzīgumu un neatkarību, un tikai pēdējos gados ir radies visu pušu savstarpējās atkarības modelis.⁴ “Trīskāršās spirāles” režīms parasti sākas, kad universitāte, industrija un valdība sasaistās reciprociālās attiecībās, kurās tiecas uzlabot viena otras darbību.”⁵ Aplūkojot dažādu valstu universitāšu praktisko darbību XX gadsimta nogalē un XXI gadsimta sākumā, H.Etckovics secina, ka “trīspusēja attiecību sistēma starp industriju, valdībām un universitātēm parādās reģionos ar atšķirīgām attīstības pakāpēm un ar atšķirīgām mantotām sociāli ekonomiskajām sistēmām un kultūras vērtībām. [..]

Akadēmijas–industrijas–valdības sadarbībai vajadzīga jauna mācīšanās, komunikācija un rīcības prakse no to institūciju puses, kas rada, izplata, iegūst un regulē pielietojamo zināšanu radīšanas un izmantošanas procesus.”⁶

Intelektuālā īpašuma tiesību izmantošana universitātēs īpaši cieši saistās ar universitāšu un industrijas attiecību posmu pieminētajā “trīskāršajā spirālē”. Šajā rakstā mēģināts iezīmēt šo attiecību raksturu un sasaisti ar intelektuālā īpašuma tiesībām. Kā jebkurā pietiekami sarežģītā sabiedrisko un tiesisko attiecību jomā, šeit nav iespējams nonākt tikai pie pozitīviem vai tikai negatīviem secinājumiem. Šajā sadarbībā katrai pusei ir gan savi ieguvumi, gan apdraudējumi. Tā kā pētījums tiek veikts no universitāšu uzdevumu aspekta, tiks aplūkoti galvenokārt tieši universitāšu darbības ieguvumi un apdraudējumi.

Uz universitāšu darbības pilnveidošanu intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanas jomā (t.sk. mācību programmu papildināšanu ar priekšmetiem, kas saistīti ar zinātniskās darbības rezultātu praktisku lietošanu) un universitāšu un industrijas sadarbības nepieciešamību tiek norādīts dažādu ārvalstu ekspertu un institūciju pētījumos. To, ka universitāšu un industrijas sadarbība un tehnoloģiju pārnese ir nozīmīga, jo veicina jaunu preču, darba vietu un uzņēmumu rašanos, uzsver, piemēram, Eiropas Savienības Komisijas Pētniecības ģenerāldirektorāts. Pēc Pētniecības ģenerāldirektorāta ieskata, ir nepieciešams veicināt universitāšu intelektuālā īpašuma pārvaldības kārtības koherenci dalībvalstīs, radīt vadlīnijas universitāšu un industrijas sadarbības intelektuālā īpašuma tiesību jautājumos veicināšanai un veikt izglītošanu un konsultēšanu šajos jautājumos.⁷ Savukārt pētījumā par augstākās izglītības politiku Latvijā norādīts, ka pēcdiploma studiju programmās uzsvars būtu liekams uz zinātni un tehnoloģiju. Jānodrošina dotācijas privātā sektora un akadēmisko institūciju sadarbībai, jo universitāšu un uzņēmumu sadarbība uzlabo ekonomikas konkurētspēju, palielinot iespēju, ka izgudrojumi tiek nodoti sabiedrībai.⁸

Vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs valstiskā līmenī tikušas veiktas darbības, lai veicinātu universitāšu un industrijas sadarbību. Piemēram, Lielbritānijā 2003.gadā tika izveidota valdības finansēta darba grupa bijušā laikraksta Financial Times redaktora un Anglijas bankas Monetārās politikas komitejas locekļa Ričarda Lamberta (Lambert) vadībā,⁹ kas sagatavoja ziņojumu un rekomendācijas universitāšu un industrijas sadarbībai, kā arī izstrādāja piecus parauglīgumus, kādus atbilstoši apstākļiem un konkrētajām vajadzībām savā starpā varētu slēgt universitāte un komersants, kas ieinteresēts universitātē radītā intelektuālā īpašuma izmantošanā.¹⁰ Latvijā varētu būt grūtības iedrošināt universitāšu zinātniekus iesaistīties šādā sadarbībā,¹¹ taču Lielbritānijā lielākas grūtības bija ieinteresēt komersantus izmantot universitāšu iespējas intelektuālā īpašuma piedāvājumā, nevis ieinteresēt universitātes sadarboties ar komersantiem, jo universitāšu pārstāvji tur jau iepriekš šīs aktivitātes veica ļoti aktīvi.¹²

Vācijā “augstskolu pasniedzēju privilēģijas” atcelšana veicināja to, ka komersanti, kuri vēlējās komercdarbībā izmantot jaunus izgudrojumus, vairs nevērsās pie individuāliem izgudrotājiem, bet gan universitāšu intelektuālā īpašuma pārvaldības struktūrvienībās, tādējādi veicinot universitāšu un komersantu sadarbību intelektuālā īpašuma izmantošanā.