Par darījuma formu Latvijas juridiskajā literatūrā rakstīts samērā daudz. Taču līdz šim brīdim nav aplūkots svarīgs jautājums par darījuma rakstveida formas regulējuma pretrunīgumu un neatbilstību rakstiskas formas mērķim. Ar šo rakstu autors cer uzsākt diskusijas juristu vidū par minētajām tēmām, kā arī par nepieciešamību veikt atbilstošus Civillikuma grozījumus.
Pretrunīgs Civillikuma regulējums
Latvijas civiltiesībās tiek atzīta līguma noslēgšanas brīvība, atbilstoši kurai puses var pašas izvēlēties sev vispiemērotāko darījuma formu (CL 1473. p.). Tomēr izņēmuma gadījumos likums prasa noteiktas formas ievērošanu, piemēram, publisks testaments ir taisāms ar notariālu aktu (CL 433. p.), bet īres līgums obligāti slēdzams rakstveidā (likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 5. panta pirmā daļa). Pusēm neievērojot likumā prasīto rakstveida formu, iestājas šādas tiesiskas sekas:
a) mutiski noslēgtais darījums nav spēkā (CL 1484. p.) vai
b) mutvārdu darījums nedod pusēm tiesības prasīt saistības izpildi, bet rada tiesisku pamatu prasības celšanai vienīgi par rakstiska akta taisīšanu1 (aprobežota spēkā esamība) (CL 1487. p.).
Šāda tiesisko seku diferenciācija šķiet visai pamatota, jo likumdevējs ir paredzējis obligātu darījuma ietērpšanu rakstiskā formā dažādu apsvērumu dēļ. Vienā situācijā rakstveida forma ir darījuma spēkā esamības nosacījums2 (t. s. corpus, CL 1483. p. 1. p.: rakstiska forma veido darījuma būtisku sastāvdaļu). Tas ir izplatīts gadījums, kad formas prasībai vajadzētu pasargāt kādu no pusēm no pārsteidzīgas, nepārdomātas rīcības, tāpēc mutiski noslēgtais līgums tiek atzīts par spēkā neesošu, piemēram, galvojums (CL 1695. p.). Turpretim otrajā situācijā rakstiska forma var būt nepieciešama vienīgi darījuma koroborēšanai zemesgrāmatā, t. i., šeit rakstveida forma nav darījuma spēkā esamības nosacījums un tā ir vajadzīga, tikai lai veiktu zināmas darbības pēc darījuma noslēgšanas (CL 1483. p. 3. p). Ņemot vērā šo divu gadījumu principiālu atšķirību, liekas pareizi, ka Civillikums nosaka dažādas darījuma rakstiskas formas neievērošanas sekas atkarībā no likumdevēja nodoma konkrētā situācijā.
1) Pretruna starp CL 1484. pantu un 1485. pantu. Taču pēc rūpīgas iepazīšanās ar Civillikuma noteikumiem par darījuma formu rodas iespaids, ka patiesībā likumdevējs ir attiecinājis vienādu tiesisku regulējumu uz visiem darījuma rakstiskas formas trūkuma gadījumiem. Pamatu šādam viedoklim rada pretrunas starp vairākām Civillikuma normām par darījuma formu. Visspilgtāk šī pretruna atklājas, salīdzinot CL 1484. un 1485. pantu. Saskaņā ar CL 1484. pantu mutiski noslēgtais darījums nav spēkā, ja likums ir prasījis rakstisku formu kā darījuma būtisku sastāvdaļu.3 Šāds secinājums pilnībā atbilst darījuma būtiskas sastāvdaļas juridiskai nozīmei: "Būtisks darījumā ir tas viss, .. bez kā arī pats nodomātais darījums nav iespējams." (CL 1470. p.) Līdz brīdim, kamēr puses ir vienojušās par visām darījuma būtiskām sastāvdaļām, līgums nemaz nepastāv (CL 1533. p.). Ņemot vērā šādu kategorisku likumdevēja nostādni, pārsteigumu izraisa apstāklis, ka jau nākamajā pantā (CL 1485. p.) paredzēta iespēja novērst rakstveida formas trūkumu, ceļot prasību par rakstveida akta taisīšanu. Šāds CL 1485. panta regulējums pilnībā atbilst CL 1487. panta saturam, kas nosaka formas prasības neievērošanas sekas, ierakstot darījumu zemesgrāmatā. Kā jau tika norādīts, likumdevējs ar rakstiskas formas prasību ir gribējis panākt atšķirīgus mērķus, kas vienā gadījumā attaisno mutiski noslēgtā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, bet otrajā gadījumā – mutvārdu darījuma darbības aprobežošanu, liedzot tā tūlītēju izpildi. Tādējādi CL 1484. un 1485. pants satur diametrāli pretējas darījuma formas trūkuma sekas, kas noved pie šo divu tiesību normu iekšējās nesavienojamības, jo darījums nevar būt spēkā neesošs un vienlaikus dot tiesības prasīt rakstiska akta taisīšanu.4
Šo pretrunu nav iespējams atrisināt, pat pieņemot, ka CL 1485. pants veido izņēmumu no vispārējā CL 1484. panta un tādējādi CL 1484. panta vārdiskais saturs būtu attiecīgi sašaurināms, lai izņemtu no sava regulējuma CL 1485. pantā norādītos gadījumus. Tas izriet no tā, ka abām minētajām tiesību normām ir vienādi piemērošanas priekšnosacījumi, kā rezultātā visos gadījumos, kad darbosies CL 1484. pants, būs pamats piemērot arī CL 1485. pantu. Šādā veidā "vispārējā noteikuma" un "izņēmuma" līdztekus pastāvēšana nav iespējama, jo abi likuma priekšraksti pastāvīgi izslēdz viens otru.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes