ŽURNĀLS Domu mantojums

1. Konstitucionālo tiesību raksturojums tiesību vēstures aspektā

1.1. Konstitucionālo tiesību jēdziens vēsturiskajā izpratnē

Sākot tēmas izpēti, vispirms jādefinē jēdziens "konstitucionālās tiesības". Jāatceras, ka šim jēdzienam ir trejāda nozīme – ar to apzīmē gan noteiktu tiesību nozari, gan juridisku zinātni, kas pēta šo tiesību nozari, gan arī mācību priekšmetu, kura uzdevums ir sniegt ieskatu topošajiem juristiem kā par attiecīgo tiesību nozari, tā arī par juridisko zinātni, kas pēta šo tiesību nozari. Parasti šis ieskats tiek dots attiecīgās valsts, kur priekšmets tiek pasniegts, pozitīvajās konstitucionālajās tiesībās, visai ierobežotā apjomā salīdzinot tās ar citu valstu konstitucionālajām tiesībām.

Plašāks ieskats pasaules valstu konstitucionālajās tiesībās tiek sniegts salīdzināmo konstitucionālo tiesību kursā, kuru lasa rietumvalstu augstskolās, kā arī ārvalstu konstitucionālo tiesībukursā, kas joprojām tiek lasīts Krievijas augstskolās, turpinot PSRS juridiskās izglītības tradīciju, proti, nošķirt nacionālās konstitucionālās tiesības no ārvalstu konstitucionālajām tiesībām (padomju varas laikos šādai pretstatīšanai bija ideoloģiska nozīme, jo "progresīvās" padomju konstitucionālās tiesības tika pretstatītas "reakcionārajām" buržuāziskajām konstitucionālajām tiesībām). Salīdzināmajās konstitucionālajās tiesībās lielāka uzmanība tiek veltīta dažādu valstu konstitucionālo tiesību institūtu un principu salīdzināšanai,¹ bet ārvalstu konstitucionālajās tiesībās kā vispārējo daļu ietver konstitucionālo tiesību institūtu analīzi pasaules valstīs, kurai seko sevišķā daļa – atsevišķu valstu pozitīvo konstitucionālo tiesību pārskats.²

Kas attiecas uz konstitucionālo tiesību vēsturisko aspektu, ir jāpiemin salīdzināmās konstitucionālās vēstures kurss,³ kuru lasa rietumu augstskolu tiesību specialitātes studentiem un kurā tiek atspoguļota konstitucionālo tiesību veidošanās vēsture dažādos pasaules reģionos, vismaz sākot ar agrajiem viduslaikiem un līdz mūsdienām,⁴ kā arī nacionālās konstitucionālās vēstures kurss, kura priekšmets ir konstitucionālo tiesību vēsturiskā attīstība konkrētajā valstī. Interesanti atzīmēt, ka rietumu augstskolās nošķir konstitucionālās vēstures (Constitutional History) kursus, kas sniedz ieskatu valsts institucionālās sistēmas un valsts un pavalstnieku tiesiskā regulējuma vēsturiskā regulējuma attīstībā, no tiesību vēstures (Legal History) kursiem, kas aplūko civiltiesību un citu privāttiesību, krimināltiesību un civilo un kriminālo procesuālo tiesību vēsturisko evolūciju, atšķirībā no Latvijas, kur joprojām, sekojot padomju augstākās izglītības sistēmas iedibinātai tradīcijai, tiek lasīti vienoti valsts un tiesību vēstures kursi.

Ja runājam par konstitucionālajām tiesībām vēstures aspektā, mums ir darīšana, pirmkārt, ar tiesību nozari tās vēsturiskajā attīstībā.

Konstitucionālo tiesību definīcija laika gaitā ir tikusi pilnveidota līdz ar konstitucionālā regulējuma objektu loka paplašināšanos. Tā, XIX gs. angļu konstitucionālo tiesību pētnieks Alberts Venns Daisijs (Dicey) 1885. gadā sarakstītajā darbā "Ievads konstitucionālo tiesību izpētē" definēja konstitucionālās tiesības kā nozari "atbilstoši Anglijā lietotajam jēdzienam, kurā tiek iekļautas visas normas, kas tieši vai netieši ietekmē suverēnās varas dalīšanu vai īstenošanu".⁵ Atšķirīgu definīciju atrodam starpkaru periodā izdotajā "Latviešu konversācijas vārdnīcā" (tās autors ir zināmākais Latvijas starpkaru perioda konstitucionālists Kārlis Dišlers), kur konstitucionālās tiesības definētas kā "tiesību normu kopums, kas nosaka valsts iekārtu".⁶ Pēdējā definīcija ir plašāka, jo ļauj runāt par konstitucionālajām tiesībām arī tajos gadījumos, kad, piemēram, valsts iekārtā netiek piemērots varu dalīšanas princips vai arī pārstāvniecības demokrātija.

Izvērstāka un detalizētāka definīcija atrodama XX gs. deviņdesmitajos gados izdotajā Osborna juridisko terminu vārdnīcā, kas konstitucionālās tiesības raksturo kā "normas, kas regulē valsts pamatorgānu struktūru un to savstarpējās attiecības, kā arī nosaka to pamatfunkcijas" un kā "normas, kas regulē attiecības starp indivīdu un valsti".⁷ Atšķirībā no iepriekšējām definīcijām, kurās indivīdam konstitucionālajās tiesībās nemaz neatradās vieta, pēdējā definīcija raksturo konstitucionālo tiesību progresu, ietverot cilvēka pamattiesības. Būtu gan kļūdaini uzskatīt, ka cilvēka pamattiesības nav bijušas pazīstamas iepriekš, taču iepriekš konstitucionālo tiesību teorētiķi uzskatīja, ka cilvēka tiesības izriet no dabiskajām tiesībām, kas ir neatkarīgas no pozitīvajām tiesībām, un tādēļ tās nemaz nav konstitucionālo tiesību regulēšanas priekšmets. Tādēļ arī A.V. Daisijs iestājās pret likumu par vārda brīvību, uzskatot, ka tāds likums nav vajadzīgs, jo tiklab varētu arī izdot likumu, kas atļautu cilvēkiem aizšņorēt zābakus.⁸ Arī K. Dišlers nepamatoti uzskatīja, ka demokrātiskā republikā "pilsoņu tiesību konstitucionālajām garantijām vairs nav tās nozīmes, kāda viņām bija konstitucionālajā monarhijā, jo demokrātiskajā republikā pilsoņu tiesību un brīvību sargāšana uzticēta tautai pašai".⁹ Šķiet, ka šajā gadījumā K. Dišlers vienkārši centās mazināt Satversmes sapulces nopietno kļūdu, noraidot Satversmes 2. daļu trešajā balsojumā 1922. gadā. XX gs. pieredze rāda, ka efektīvai cilvēktiesību nodrošināšanai pret iespējamu valsts varas patvaļu tās ir nepieciešams iekļaut konstitucionālo tiesību avotos, piešķirot šīm normām augstāko spēku, kā to 1998. gadā izdarīja arī Latvijas Republikas likumdevējs, iekļaujot Satversmē 8. nodaļu.

Var piekrist Krievijas jurista Ļeva Entina paustajam viedoklim, ka mūsdienu konstitucionālo tiesību definīcijā ir jāmin ne vien valsts un indivīda, bet arī valsts un sabiedrības tiesisko attiecību regulēšana,¹⁰ jo līdz ar individuālajām tiesībām un brīvībām mūsdienu pilsoniskai valstij ir jānodrošina arī vairākas kolektīvās tiesības un brīvības, kas nepieciešamas pilsoniskās sabiedrības institūtu funkcionēšanai, kā, piemēram, nacionālo minoritāšu tiesības, nevalstisko organizāciju tiesības, arodbiedrību, darba kolektīvu tiesības utt.¹¹

Tātad, aplūkojot dažādu autoru sniegtās konstitucionālo tiesību definīcijas, var konstatēt ka laika gaitā konstitucionālo tiesību jēdziens ir attīstījies un to regulēšanas objektu loks ir paplašinājies. Konstitucionālo tiesību jēga ir saistāma ar jēdziena "konstitūcija" saturu, kas ir piešķīris nosaukumu šai tiesību nozarei.

1.2. Jēdziena "konstitūcija" izpratnes dažādība

Analizējot termina "konstitūcija" saturu, jāatceras, ka konstitucionālo tiesību zinātnē mēdz nodalīt konstitūciju formālā nozīmē no konstitūcijas materiālā nozīmē. Ar konstitūciju formālā nozīmē, kā to lieto mūsdienās, saprot valsts vai, federatīvas valsts gadījumā arī dažkārt federācijas subjektu, pamatlikumu ar augstāko juridisko spēku attiecīgi visā valstī vai federācijas subjektā. Tātad atrašanās normatīvo aktu hierarhijas virsotnē ir galvenā konstitūcijas formālā nozīmē pazīme.¹²

Kā atzīmē konstitucionālo tiesību pētnieki, tas nav pašmērķis, bet nepieciešamība, lai konstitūcijā varētu reāli īstenot valsts varas ierobežošanu (tiesiskas valsts modeli), sadalot varu starp vairākiem varas zariem, kas viens otru līdzsvarotu un ierobežotu, kā arī lai konstitūcijā varētu ne vien deklarēt cilvēka un pilsoņa pamattiesības, bet arī garantēt to īstenošanu. Tiesiskas valsts konstitūcijas pamatsaturs vislakoniskāk formulēts Francijas 1789. gada 25. augusta Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas 16. pantā: "Sabiedrībā, kurā nav nodrošinātas tiesības un nepastāv varas dalīšana, nav konstitūcijas."¹³ Konstitucionālo tiesību speciālistu diskusijās tiek norādīts uz konstitucionālisma principa īstenošanas nepieciešamību tiesiskas valsts modeļa nodrošināšanā. Konstitucionālisma principu parasti skaidro kā labprātīgu konstitucionālo ierobežojumu noteikšanu ar tautas brīvi izteiktu gribu, kas ierobežo politiskā vairākuma lēmumus, tātad ierobežo demokrātiskā ceļā izveidotās varas institūcijas.¹⁴ Kā visai kodolīgi konstitucionālisma būtību savā laikā raksturojis krievu jurists M. Reisners, ar konstitūcijas starpniecību tauta aizsargā savus locekļus, pilsoņus no tautas tirānijas, t. i., no sevis pašas, no otras puses – tauta nodrošina sevi pret varas sagrābšanu un tautas priekšstāvju tirāniju.¹⁵

Šķiet, spilgtākais piemērs, kad demokrātiska konstitūcija vairs nespēja pildīt savas pamatfunkcijas, tikko tai tika atņemts augstākais juridiskais spēks, ir bēdīgais Veimāras konstitūcijas liktenis starpkaru Vācijā. Ar 1933. gada 24. marta Reihstāga likumu "Par tautas un valsts posta novēršanu" (Gesetz zur Behebung der Not von Volk und Reich)¹⁶ likumdošanas tiesības tika piešķirtas valdībai, kas ieguva arī tiesības izdot likumus, kas novirzās no konstitūcijas. Ar to pašu Veimāras konstitūcija zaudēja jebkādu nozīmi, jo valdības izdotajiem likumiem tika atzīts augstāks spēks. Ādolfa Hitlera nacistiskā valdība pēc šā likuma pieņemšanas nekavējoties ķērās pie konstitucionālās iekārtas pārveidošanas no demokrātijas uz totalitārismu, likvidējot varu dalīšanu un atceļot pamattiesības.¹⁷

Jāpiebilst, ka mūsdienās konstitūcijas augstākais juridiskais spēks dažkārt tiek atzīts arī nedemokrātiskajās valstīs, kaut arī tajās netiek īstenota ne varas dalīšana, ne brīvas vēlēšanas, netiek atzītas un garantētas nozīmīgas cilvēka tiesības.¹⁸

Jēdziens "konstitūcija materiālā nozīmē" konstitucionālo tiesību literatūrā ir daudz neskaidrāks par konstitūciju formālā nozīmē. K. Dišlers savulaik ir norādījis, ka ar konstitūciju materiālā nozīmē ir jāsaprot valsts iekārta "neatkarīgi no tā, vai tā noteikta kādos likumos, vai ne. Turpretim ar konstitūciju formālā nozīmē saprot valsts iekārtu noteicošo tiesību normu kopumu. Tātad konstitūcija materiālajā nozīmē pastāv katrā valstī, bet konstitūcija formālā nozīmē – tikai tais valstīs, kur atrodamas valsts iekārtu noteicošas tiesību normas".¹⁹ Šis K. Dišlera apgalvojums ir pretrunīgs, jo viena lieta ir likumu esamība, kas nosaka valsts iekārtu, bet pavisam cita – valsts iekārtu noteicošo tiesību normu esamība. Bieži vien senajās valstīs nebija rakstītu likumu, kas noteica valsts iekārtu, taču tas nebūt nenozīmē, ka šajās valstīs nebija nekādu valsts iekārtu noteicošo tiesību normu. Lielākoties valsts iekārtu senajos laikos regulēja tiesību paražas, kuras veidojās ilgstošas prakses rezultātā, bet dažkārt, piemēram, Atēnās un Senajā Romā valsts iekārtu regulēja arī ar likumu palīdzību. Ir grūti iedomāties kādas ilgstoši pastāvošas seno laiku valstis, kuru valsts iekārta, kaut pamatvilcienos, netiktu balstīta uz tiesību normām. Valsts iekārta, kuras pamatā nav tiesību normu, varētu pastāvēt vienīgi kādu īsu periodu pēc neleģitīmas varas uzurpēšanas valsts apvērsuma rezultātā.

Citētajā rakstā K. Dišlers arī norādījis, ka ievērojamu daļu Anglijas konstitūcijas sastāda nerakstītas konvencionālās normas (tātad konstitucionālās paražas – aut.), kas radušās politisko precedentu rezultātā. K. Dišlers atzinis, ka "formālā konstitūcija šaurākā nozīmē kopā ar citiem attiecīgiem likumiem un atzītām un praksē lietotām konvencionālajām normām sastāda formālo konstitūciju plašākā nozīmē".²⁰ Paliek neskaidrs jautājums, vai Anglijā, kur formālās konstitūcijas šaurākā nozīmē, t. i., pamatlikuma ar augstāko juridisko spēku, nav, pietiek ar konstitucionālo tiesību objektus regulējošo likumu un konvencionālo normu esamību, lai runātu par formālo konstitūciju plašākā nozīmē vai arī konstitūcijas kā normatīvā akta ar augstāko juridisko spēku neesamība attiecībā uz Angliju vispār neļauj lietot formālās konstitūcijas jēdzienu, kaut arī plašākajā nozīmē. Mūsdienu konstitucionālo tiesību pētnieks V. Eglītis uzskata, ka Lielbritānijai, tāpat kā visām citām valstīm, ir konstitūcija materiālā nozīmē, bet nav konstitūcijas formālā izpratnē.²¹ V. Eglīša konceptā noteicošais kritērijs konstitūcijas formālā nozīmē konstatēšanai ir valsts pamatlikuma ar augstāko juridisko spēku esamība. Līdz ar to, pēc autora domām, ir pamatoti uzskatīt, ka vismaz valstīs, kur šāda pamatlikuma nav, visi tiesību avoti, kas regulē konstitucionālo tiesību objektus (likumi, starptautiski līgumi, tiesu precedenti, konstitucionālās paražas un citas tiesību paražas, Svētās grāmatas reliģiskajās tiesību sistēmas utt.), ietilpst materiālās konstitūcijas jēdzienā. Šī atziņa ir būtiska, lai tālāk pamatoti runātu par konstitucionālo tiesību vēstures izpēti Latvijā līdz XX gadsimtam.

Ja formālo konstitūciju²² varētu iztēloties kā aisberga redzamo daļu, kas, pateicoties augstākajam juridiskajam spēkam, paceļas virs tiesību sistēmas okeāna virsmas, tad, zem jūras līmeņa paslēpušies, citi konstitucionālo tiesību avoti veidotu aisberga neredzamo daļu (starptautiskie līgumi, parastie likumi, citi normatīvie akti, tiesību paražas, konvencionālās normas, tiesu precedenti, tiesību pamatprincipi), kas apjoma ziņā ievērojami pārsniedz pašas konstitūcijas apjomu. Anglijas vai, sacīsim, Senās Romas konstitucionālo tiesību izpētes gadījumā mēs nevarētu ieraudzīt aisberga virsotni virs ūdens līmeņa, bet tas jau nenozīmētu, ka šajās valstīs vispār neeksistē tiesību normu kopums, kas regulētu konstitucionālo tiesību objektus.

Aplūkojot materiālās konstitūcijas jēdzienu, vēl ir jāatzīmē, ka atsevišķi autori liek vienlīdzības zīmi starp jēdzieniem "materiālā konstitūcija" un "faktiskā konstitūcija", bet citi pētnieki šos jēdzienus nošķir.²³ Var piekrist V. Eglīša viedoklim, ka "faktiskā konstitūcija ir tās sabiedriskās attiecības, kuras faktiski pastāv valstī, neraugoties uz oficiāli deklarēto tekstu".²⁴ Šāda faktiskā konstitūcija, saprotams, nav konstatējama tajās valstīs, kur darbojas vienīgi konstitūcija materiālajā nozīmē un neeksistē konstitūcija formālā nozīmē, jo faktiskās konstitūcijas jēdziena uzdevums ir konstatēt pretrunu normatīvajos aktos vai arī valsts institūciju praksē ar pamatlikumā noteiktajām tiesību normām.

Tā, piemēram, starpkaru periodā Latvijas Republikas faktiskajā konstitūcijā nedarbojās zvērināto tiesas, kuru pastāvēšanu noteica Satversmes 85. pants uz sevišķa likuma pamata. Nav šaubu, ka Satversme attiecībā uz 85. pantu netika ievērota, bet diezin vai būtu vietā runāt par Satversmes pārkāpumu, kā to dara V. Eglītis,²⁵ jo, lai varētu īstenot šo blanketa normu, bija jāizstrādā zvērināto tiesu likums, kam bija nepieciešams laiks. Ir zināms, ka 1929. gadā Saeima uzdeva valdībai izstrādāt zvērināto tiesu likumprojektu ar vienotu tiesu kolēģiju. Tieslietu ministrija pabeidza darbu pie projekta 1933. gadā, pēc tam to publicēja un plaši apsprieda tā laika Latvijas juridiskajos izdevumos.²⁶ Taču līdz 1934. gada autoritārajam apvērsumam šis projekts tā arī netika pieņemts Saeimā, bet pēc tam Kārļa Ulmaņa autoritārā valdība vairs nebija ieinteresēta apturētās Satversmes 85. panta īstenošanā, jo aizstāvēja birokrātiskas varas principu.²⁷ 1996. gadā, aizstājot agrāko 85. panta saturu ar jaunu normu par Satversmes tiesu, Saeima šajā ziņā pārvarēja faktiskās un juridiskās konstitūcijas atšķirības.²⁸ Salīdzinājumam var atzīmēt, ka tikai 2005. gadā, respektīvi, 12 gadus pēc Satversmes spēka atjaunošanas pilnā apjomā 1993. gadā, Latvijas likumdevēji spēja aizpildīt vēl vienu robu faktiskajā konstitūcijā – pieņemt Karatiesu likumu uz Satversmes 82. un 86. panta pamata.²⁹

1.3. Konstitucionālo tiesību pirmsākumu problēma Latvijā

Svarīgi ir atbildēt uz jautājumu, vai ir iespējams runāt par Latvijas konstitucionālo tiesību veidošanos jau ar XIII gadsimtu (vai pat agrāk – Senlatvijas agrīno valstisko veidojumu stadijā) vai arī šo tematu ir jāsāk aplūkot tikai ar pirmo konstitūciju formālā nozīmē Latvijas teritorijā – Kurzemes hercogistes Valdības formulu (1617)?

Mūsdienu Latvijas tiesību vēsturnieks Jānis Lazdiņš uzskata, ka "Latvijas konstitucionālo tiesību vēsture sākās XVII gs. sākumā" ar Valdības formulas (Formula Regiminis) pieņemšanu.³⁰ Starpkaru perioda Latvijas tiesību vēstures pētnieks profesors Arveds Švābe ir norādījis, ka Formula Regiminis "ir viena no vecākām Eiropas valstu rakstītām satversmēm", ka tā ir bijusi Kurzemes hercogistes pamatlikums, jo tās 27. pantā tika noteikts, ka "neviens landtāga vai hercoga akts, kas runā pretim šai Valdības formulai, nav spēkā".³¹ Taču atzīmējams, ka A. Švābe ir lietojis satversmes jēdzienu, arī raksturojot Pārdaugavas hercogistes administratīvo iekārtu, kā arī rakstījis par Vācu ordeņa satversmi, Livonijas perioda Rīgas satversmi un pat par cilts satversmi.³² Šajos gadījumos jēdziens "satversme" lietots materiālās konstitūcijas apzīmēšanai.

Kā ataino rietumu pētnieku darbi, viņi konstitucionālo tiesību vēstures apskatu Eiropā parasti sāk ar barbaru laikiem agrajos viduslaikos, kad par konstitūciju formālajā izpratnē ir pāragri runāt.³³ Šo pētījumu uzdevums ir parādīt, kā pakāpeniski vēsturiskajā attīstībā nobriest tādi konstitucionālisma elementi kā tautas pārstāvniecība, priekšstati par neatņemamām pavalstnieku tiesībām, valsts varas ierobežošana ar likumu, nācijas suverenitāte, kuru iedīgļi saskatāmi jau Rietumeiropas viduslaiku politiskās dzīves tradīcijās un tiesību paražās. Tātad konstitucionālo tiesību vēsturē atskaites punkts nav vis noteikta konstitucionālo tiesību brieduma pakāpe, kuru uzrāda konstitucionālisma principa nostiprināšana tās vai citas valsts konstitucionālajās tiesībās, konstitucionālo tiesību zinātnes izveidošanās, bet gan pirmo tiesību normu un principu veidošanās, kuras regulē konstitucionālo tiesību objektus. Saprotams, ka sākotnējie konstitucionālie principi un normas būtiski atšķīrās no tiem, kurus atzīst modernā pilsoniskā sabiedrība, bet tādēļ būtu kļūdaini tos neuzskatīt par tiesību normām un principiem. Arī dažu mūsdienu valstu konstitucionālo tiesību avoti, piemēram, Saūda Arābijas 1992. gada pamatlikums,³⁴ neatzīst apziņas brīvību, bet cilvēka tiesības traktē šaurajos šariata ietvaros, kas paredz kropļojošus un miesas sodus, bet tādēļ nav pamata apgalvot, ka Saūda Arābijā nedarbojas konstitucionālās tiesības, kaut arī, kā redzam no minētā, te joprojām pilnā apjomā netiek atzītas būtiskas cilvēka tiesību normas, kuras fiksētas starptautisko tiesību avotos.

Lai būtu iespējams parādīt konstitucionālo tiesību vēsturisko evolūcijas procesu Latvijas teritorijā rietumu konstitucionālo ideju un prakses iespaidā, pēc autora domām, ir mērķtiecīgi sākt konstitucionālo tiesību vēstures izpēti ar periodu, kurā Latvijas teritorija pirmoreiz tika inkorporēta Rietumeiropas politikas un kultūras lokā, t. i., ar XIII gs.

2. Konstitucionālo tiesību vēstures periodizācijas problēmas

2.1. Vispārējās vēstures periodizācijas sistēmas un tiesību vēstures periodizācijas īpatnības

Jautājums par konstitucionālo tiesību vēstures, kā arī tiesību vēstures periodizāciju kopumā ir aktuāla tiesību vēstures teorētiska problēma. Līdz ar sociālistiskās iekārtas demontāžu Austrumeiropā nācās pārskatīt arī komunistiskās ideoloģijas nostādnes, ar kurām iepriekš tika skaidrots sabiedrisko procesu evolūcijas pamatsaturs. Kā zināms, komunistisko teorētiķu izvirzītās vēstures periodizācijas pamatā bija likta mācība par sabiedriski ekonomisko formāciju likumsakarīgu nomaiņu – vēsturiskais materiālisms. Politiskie procesi, kas bija norisinājušies pēdējās divās desmitgadēs Austrumeiropas valstīs, visai uzskatāmi liecina par komunisma ideologu pareģotās vīzijas – kapitālisma revolucionārās pārejas komunismā pasaules mērogā un turpmākās valsts un tiesību atmiršanas – nepamatotību. Rezultātā lielākajā daļā tiesību vēstures mācību grāmatu notika atgriešanās pie klasiskā vēstures dalījuma senajos laikos, viduslaikos un jaunajos laikos. Tikai atsevišķi postpadomju perioda tiesību vēsturnieki, piemēram, profesors Zinovijs Čerņilovskis (1914–1995), palika vēsturiskā materiālisma pozīcijās.³⁵ Bet zīmīgi, ka arī Z. Čerņilovskis, kaut kopumā viņa mācību grāmatas "Vispārējā valsts un tiesību vēsture" pēdējā izdevumā tiesību vēstures periodizācija veidota atbilstoši sabiedriski ekonomiskajām formācijām, tomēr grāmatas pēdējai – 4. daļai, kurā raksturota XX gs. valsts un tiesību vēsture, piešķīris neitrālu nosaukumu – "XX gadsimts: valsts un tiesību vēsture".³⁶

Tātad mūsdienu tiesību vēstures darbos, kas tiek publicēti tā sauktajā postsociālistiskajā telpā, ir notikusi atgriešanās pie klasiskās pasaules vēstures periodizācijas, kuru savulaik piedāvāja XVII gs. – XVIII gs. sākuma vācu vēsturnieks no Halles Kristaps Kellers (Cellarius) savā 1702. gadā iznākušajā darbā "Historia Universalis".³⁷ K. Kellera periodizācija deva ievērojamu ieguldījumu vēstures attīstībā, jo tā sāka traktēt vēstures procesu kā uzplaukuma un pagrimuma fāžu nomaiņu, kur pagrimuma fāzi nomaina jauns uzplaukuma periods. Tādā veidā tika pārvarēts vienkāršots priekšstats par vienvirziena sabiedrības attīstību. Kaut arī pēc K. Kellera pētnieki ir piedāvājuši vairākas citas vēstures periodizācijas un dažas no tām ieguva plašāku popularitāti,³⁸ K. Kellera periodizācija joprojām daudz tiek izmantota, kaut gan tās acīmredzamais trūkums ir eirocentrisms, proti, pasaules vēstures periodizācija tiek balstīta uz Eiropas vēsturiskās evolūcijas analīzi. Taču tiesību vēsturē šis trūkums nav tik acīmredzams, jo pasaules tiesību vēsturiskajā evolūcijā tiesību evolūcijai Eiropas valstīs ir bijusi noteicošā loma. Gluži to pašu var teikt arī par konstitucionālo tiesību vēsturi, kur nozīmīgākais ieguldījums, kas tālāk tika attīstīts citās Eiropas civilizācijas valstīs un vēlāk plaši pārņemts (recipēts) arī ārpus Eiropas civilizācijas loka, ir nācis no Lielbritānijas, ASV un Francijas.

Periodizācija ir raksturīga visām vēstures zinātnēm, jo ļauj izprast dažādu vēstures posmu pamatsaturu, to principiālo atšķirību no citiem posmiem un cilvēces vēsturiskās attīstības loģiku. Periodizācija sekmē vēstures pētīšanu, jo palīdz vēsturisko faktu izpratnei, iekļaujot tos vēsturisko procesu loģiskajās ķēdēs. Teiktais pilnībā attiecināms arī uz tiesību vēsturi, jo tiesības ir cieši saistītas ar attiecīgā perioda sabiedriskajām attiecībām. Tātad izpētes priekšmeta periodizācija ir vēstures zinātnes pamatprincips, kurš nepieciešams dažādu objektu – lietu, procesu, zināšanu, sabiedrības utt. – hronoloģiskās evolūcijas izpētē.

Būtisks ir jautājums par tiesību vēstures un konstitucionālo tiesību vēstures periodizācijas īpatnībām. Bez šaubām, tiesības atspoguļo sava laika sabiedriskās attiecības, tādēļ ir loģiski, ka būtiskas sabiedrisko attiecību transformācijas gadījumā ir jānotiek arī nozīmīgām izmaiņām tiesībās.

Tomēr ir jāatceras, ka izmaiņas pozitīvajās tiesībās, kuras atbilst jaunajām sabiedriskajām attiecībām, notiek nedaudz vēlāk, pēc tam, kad sabiedriskās attiecības ir ieguvušas zināmu stabilitāti. Jaunas sociālās idejas un politiskie akti vienmēr ir apsteiguši jaunos likumus. No otras puses, ir jāatceras, ka jaunajā ideoloģijā nereti tiek iekļautas arī jaunas tiesību idejas, kuras gan vēl par tiesībām nevar dēvēt, jo tās neveido spēkā esošas tiesību normas, tomēr liecina par gaidāmajām izmaiņām tiesiskajā apziņā. Konstitucionālās tiesības gan uzrāda visai ciešu saistību ar politiskajām pārmaiņām, jo tām ir jāatspoguļo tās sabiedriskās un pirmām kārtām politiskās attiecības, kas reāli attiecīgajā brīdī ir izveidojušās.

2.2. Tiesību vēstures periodizācijas kritēriji

Precīzāku tiesību vēstures un konstitucionālās vēstures periodizāciju ir iespējams nodrošināt tad, ja tās pamatā liek kritērijus, kas norāda uz kvalitatīvām izmaiņām pašā tiesību sistēmā. Kādi tad būtu šie kritēriji? Ievērojamais starpkaru perioda Latvijas tiesību vēsturnieks Arveds Švābe, kurš iestājās par īpašu periodizācijas sistēmu tiesību vēsturei, uzskatīja, ka "tiesību vēsturē periodam kā tipoloģiskai vienībai ir jāliek pamatā tiesisko principu maiņa".³⁹

Bez šaubām, runājot par tiesību vēsturisko evolūciju, nevar nepieminēt sabiedriskās dzīves faktorus, kas iedarbojas uz tiesību attīstību, tātad nosaka izmaiņas gan tiesiskajā apziņā, gan tiesību avotu sistēmā un juridiskajā tehnikā. Ir jāpiekrīt zviedru tiesību vēsturniekam Ērikam Annersam, ka, pētot tiesību vēsturisko determinētību, ir jāņem vērā gan attiecīgā laikmeta ekonomiskie, gan sociālpolitiskie, gan arī kultūras faktori konkrētā saistībā ar to vai citu valsti, kas ļauj izskaidrot dažādu civilizāciju tiesisko sistēmu savdabību.⁴⁰

Pēc šī raksta autora ieskatiem, kā būtiski ir jāatzīmē četri pamatkritēriji tiesību raksturošanai to vēsturiskajā evolūcijā:

1) attiecīgā perioda tiesību pamatprincipi;

2) raksturīgas tiesiskās apziņas iezīmes;

3) tiesību avotu sistēmas savdabība;

4) tiesību veidošanas un piemērošanas īpatnības.

Pirmais un otrais no minētajiem kritērijiem atspoguļo pārmaiņas tiesībās, kuras izsauc izmaiņas sabiedriskajās attiecībās un sabiedrības vēsturiskajā pieredzē, kas iedarbojas uz sabiedrisko apziņu, to pārveidojot. Tiesiskā apziņa tieši iedarbojas uz tādu tiesību pamatprincipu veidošanu kā, piemēram, tiesiskā nevienlīdzība kārtu (feodālās) valsts tiesībās pretstatā tiesiskai vienlīdzībai (līdztiesībai) pilsoniskās (buržuāziskās) valsts tiesībās; vainas prezumpcija kārtu valsts krimināltiesībās, kuru nomaina nevainīguma prezumpcija pilsoniskās valsts krimināltiesībās; monarha vienpersoniskās varas princips absolūtās monarhijas konstitucionālajās tiesībās, kuram seko absolūtismu noliedzošais pārstāvniecības demokrātijas princips pilsoniskās valsts konstitucionālajās tiesībās, utt.

Tiesiskā apziņa ir jāizceļ kā svarīgākais kritērijs tiesību vēstures periodu noteikšanā, jo tieši tiesiskā apziņa, atspoguļojot sabiedrisko attiecību saturu un raksturu, kā arī sabiedrības tiesību kultūras līmeni, veido tiesību saturu. Šajā ziņā ir jāpiekrīt Krievijas akadēmiķa V. Nersesjanca viedoklim, ka tiesības ir vēsturiski determinētas un tiek veidotas, ņemot vērā sociāli vēsturisko pieredzi.⁴¹

Pētnieki atzīmē, ka pirmatnējā cilvēka tiesiskā apziņa vēl neizveidojās kā atsevišķa sabiedriskās apziņas joma, bet tā daudzējādā ziņā pamatojās uz reliģisko apziņu. Lai raksturotu pir­matnējā cilvēka tiesiskās apziņas savdabību, krievu vēsturnieki – pirmatnējās sabiedrības pētnieki V. Aļeksejevs un A. Peršics – pat ieviesa jēdzienu "mononormas", tā akcentējot viedokli, ka pirmatnējās sabiedrības uzvedības normās reliģiskie, ētiskie un tiesiskie elementi bija sakausēti vienotā veselumā.⁴² Jēdziens "mononormas" palīdzēja postsociālistiskajā vidē pārvarēt marksisma tradicionālo priekšstatu, ka tiesības ir saistāmas vienīgi ar valsts institūtu. Mūsdienu rietumu autori neapšauba tiesību institūta eksistēšanu jau aizvēsturiskajos laikos. Kā atzīmē franču tiesībnieks profesors Žans Luijs Beržels, gan pirmatnējā, gan arī mūsdienu sabiedrībā var atrast kopēju elementu, kas liecina par noteiktas tiesiskās kārtības esamību – tie ir "obligāti pildāmi uzvedības noteikumi un sabiedrisko attiecību organizācija, kurus atbalsta objektīva rakstura sankcijas".⁴³

Sabiedriskajām normām pirmatnējā sabiedrībā bija sakrāls raksturs, tās tika atvasinātas no dievišķo spēku gribas izteiksmes. Būtībā tās nebija cilvēkiem piešķirtas tiesības kādā konkrētā situācijā rīkoties tā vai citādi pēc pašas personas ieskata, bet gan obligāti pienākumi konkrētā gadījumā rīkoties atbilstošā veidā. Tāpat ir jāatzīmē, ka pirmatnējā sabiedrībā sakrālu raksturu ieguva arī senču paražas, t. i., paaudzēs izkopta prakse. Pirmatnējie cilvēki uzskatīja, ka senču dvēseles, kaut arī tās atradās viņsaulē, tomēr uzmanīgi vēroja dzimtajā ciltī notiekošo. Tos, kas pārkāpa tradicionālās paražas, neizbēgami gaidīja sods, senču atriebība viņsaulē pēc pārkāpēja nāves. Šādi priekšstati par uzvedības normām, par neizbēgamām sankcijām par to pārkāpšanu nodrošināja šo normu stabilitāti.

Pirmatnējai sabiedrībai bija raksturīga arī izpratne, ka tieši kopiena, nevis indivīds ir tiesisko attiecību subjekts. Pat nāvessods pirmatnējā sabiedrībā nereti tika traktēts nevis kā atmaksa vainīgajam smaga nozieguma izdarīšanā, bet gan kā vainīgā upurēšana dieviem, lai tā izpirktu kopienas vainu dievu priekšā par sava locekļa smagu uzvedības normas pārkāpumu (kopatbildība) un novērstu augstāko spēku atmaksu kopienai par pārkāpumu.

Latviešu Indriķa hronika vēsta, ka Turaidas lībieši, kuriem cilts iekārta saglabājās līdz Rietumeiropas krustnešu iebrukumam, XII gs. beigās apsūdzējuši katoļu mūku brāli Teoderihu noziegumā pret reliģiju – burvestībā – un gribējuši viņu ziedot dieviem. Lai pierādītu mūka vainu, kuru viņš neatzina, tika noteikta ordālija – mūku uzsēdināja baltā zirgā, kuram bija jāpārkāpj pāri zemē slīpi iedurtam zobenam. Pēc tam, kad divas reizes zirgs pārkāpis pār zobenu ar labo – dzīvības kāju, brāli Teoderihu atbrīvoja, jo tas nozīmēja, ka augstākie spēki nevēlas pieņemt apsūdzētā dzīvību. Tātad apsūdzība netika pierādīta.⁴⁴ Kā liecina šī hronikas epizode, nāvessodu lībieši mēdza traktēt kā reliģisku rituālu, kuru izpildot viņi upurēja saviem dieviem vainīgo noziedzīgajā nodarījumā, lai tā atjaunotu nodarījuma izjaukto harmoniju ar debesu spēkiem.

Trešais tiesību vēstures periodizācijas kritērijs nav mazāk nozīmīgs par iepriekšējiem. Atkarībā no sabiedrības kultūras attīstības līmeņa tajā vai citā periodā, no tās organizācijas, materiālajiem un garīgajiem resursiem, tiesību avotu sistēmā atzīmējamas būtiskas atšķirības.

Tiesību teorija kā aksiomu uztver atziņu, ka tiesības bez tiesību avotiem nevar eksistēt, jo tiesību normām ir jābūt ietvertām tajā vai citā formā, kas piešķir tiesībām oficiālu veidolu un autoritāti. Tiesību avotu sistēmas būtiska transformācija liecina par pagriezienu sabiedrības tiesiskajā evolūcijā. Piemēram, pāreja no mutvārdu tiesiskajām paražām pie rakstītiem likumiem notika ļoti pakāpeniski daudzu gadsimtu gaitā, bet tieši tā raksturo pāreju no necivilizētas sabiedrības uz sabiedrību ar attīstītu tiesību kultūru. Jo augstāks ir sabiedrības attīstības līmenis, jo izkoptāka ir tiesību avotu sistēma gan saturiskajā, gan struktūras, gan hierarhiskajā aspektā, tiek nodrošināta tiesību evolūcijas dinamika, bet vienlaikus vērojama tiesību avotu atsvešināšanās no sabiedrības, pārtopot no "tautas tiesībām" "juristu tiesībās".

Tiesību veidošanas un piemērošanas tehnika arī ir būtisks elements, kurš raksturo tiesību sistēmas vēsturisko attīstību.

Sabiedrībā, kurā tiesību zinātne vēl nav izveidojusies, normatīvie akti tiek sastādīti visai primitīvi, un tādēļ tiesību normām bieži ir kazuistisks raksturs un tās ir grūti piemērot atsevišķu lietas apstākļu izmaiņas gadījumā. Spilgts piemērs šeit ir tādi tiesību vēstures avoti kā XIII gs. pierakstītās "Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības", "Lībju un igauņu zemnieku tiesības" un "Kuršu zemnieku tiesības".⁴⁵ Bet nav jāaizmirst, ka šādi teksti bija labi saprotami tā laika sabiedrībai, tiesnešiem nebija nepieciešamības pēc juridiskās izglītības, lai tos piemērotu, atšķirībā no mūsdienu sarežģītajiem likumu tekstiem, kurus pamatā sastāda speciālistu vajadzībām, t. i., personām ar juridisku izglītību. Tādēļ mūsdienu likumiem ir nepieciešami plaši komentāri, lai "cilvēks no ielas" varētu saprast tiesību normu jēgu un to piemērošanas kārtību.

Turklāt dažādos tiesību vēstures periodos juridisko tehniku raksturo īpatnējas iezīmes, kuras nosaka attie­cīgā perioda materiāltehniskais attīstības līmenis, garīgā un tiesību kultūra un tiesiskā apziņa. Aplūkosim, piemēram, pierādījumu sistēmu tiesas lietā. Kā zināms, barbaru laikmeta (agrīno viduslaiku) tiesībās plaši tika lietoti tā sauktie iracionālie pierādījumi, piemēram, zvēresta došana savu paskaidrojumu patiesuma apstiprināšanai,⁴⁶ kuru apstiprināja ar līdzzvērēšanu, kas pēc savas būtības bija apsūdzētās personas labās reputācijas kolektīvs apliecinājums (šī procedūra nodrošināja tiesai pamatojumu viedoklim, ka zvērests ir patiess). Ir jāpiekrīt 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma ievērojamam krievu juristam Anatolijam Koni, ka šīs procedūras pamatā bija vainas prezumpcijas princips, kas noteica, ka apsūdzētai personai bija jāpierāda savs nevainīgums.⁴⁷ Kā iracionāli pierādījumi jāmin arī ordālijas – īpašas rituālas, sakrālas procedūras, kuras tiesa noteica apsūdzētai personai, lai iegūtu no dievišķajiem spēkiem, kam, saprotams, kā to iedomājās senie cilvēki, vienmēr bija zināmi patiesie lietas apstākļi, verdiktu attiecīgās apsūdzības sakarā, kā arī tiesu divkaujas, kuras nosakot tiesa prezumēja, ka dievišķie spēki sniegs atbalstu taisnajai pusei. Mūsdienu juristi bieži uztver šādus pierādījumus kā absurdus, vīpsnājot par senču juridisko tumsonību, kuri uzticējušies līdzzvērestiem vai arī sprieduši par personas vainu vai nevainīgumu atkarībā no tā, kā bija dzijusi brūce, kura radusies no sakaitēta dzelzs gabala, kas apsūdzētajam bija jānes rokā līdz baznīcas altārim. Kaut arī no mūsdienu racionālā pasaules uzskata pozīcijas iracionālie pierādījumi tiek uztverti kā nejēdzīgi, barbaru laikmetā, kad dominēja reliģiskais pasaules uzskats, situācija bija atšķirīga. Tā laika cilvēki neapšaubīja pārdabisko spēku esamību un ticēja, ka tie spējīgi kontrolēt katra indivīda uzvedību. Viduslaiku hronikās ir fiksēti gadījumi, kad vainīgie nespēja izpildīt zvēresta došanas vai ordālijas prasības tādēļ, ka baidījās no Dieva soda. Mūsdienās ir grūti atbildēt uz jautājumu, cik efektīvi bija šie primitīvie melu detektori noziedznieku atmaskošanā (ASV profesors H.Dž. Bermans apgalvo, ka tie esot darbojušies visai labi,⁴⁸ taču tad pilnībā nav skaidrs, kādēļ vispirms baznīca XIII gs., bet vēlāk laicīgā vara no ordālijām atteicās), tomēr var secināt, ka vainas pierādīšanai ar ordāliju palīdzību ir atrodams racionāls skaidrojums. Kā atzīmēja ievērojamais XIX gs. – XX gs. sākuma Anglijas tiesību vēsturnieks Frederiks Meitlends, "kamēr likums nav rakstīts, to nepieciešams dramatizēt un izspēlēt. Tiesvedība ir jāietērpj spilgtā kostīmā, citādi tā paliks nepamanīta".⁴⁹ Iracionāli pierādījumi bija uzskatāmi un saprotami klātesošajiem, tie likās pārliecinoši tā laika cilvēkiem, kuriem reliģiskā apziņa dominēja pār racionālo apziņu. Bez tam iracionālo pierādījumu atzīšana ļāva nodrošināt rezultatīvu tiesas izmeklēšanas iznākumu arī tad, ja racionālo pierādījumu trūka. Bez šaubām, iracionālo pierādījumu izmantošana tiesvedībā dažkārt noveda arī pie tiesas kļūdām, bet no tām, kā zināms, nav spējušas izvairīties arī mūsdienu tiesas, kuras pamatā balstās uz racionālajiem pierādījumiem.

2.2. Vispārējās tiesību vēstures un konstitucionālās vēstures periodizācija

Balstoties uz minētajiem tiesību vēstures periodizācijas kritērijiem, darba autors ierosina šādu vispārējās tiesību vēstures periodizāciju:

Šī periodizācija tikpat labi attiecināma arī uz konstitucionālo tiesību vēsturi, jo tajā ir ņemta vērā valsts tipu vēsturiskā nomaiņa. Autors uzskata, ka piedāvātā periodizācija ļauj gūt precīzāku izpratni par tiesību vēsturiskās evolūcijas posmiem nekā tradicionālā vēstures periodizācija senajos, viduslaikos un jaunajos laikos. Piemēram, seno laiku vēstures periodā tiek ietvertas trīs atšķirīgas cilvēces attīstības pakāpes – pirmatnējā kopienu sabiedrība, Seno Austrumu agrāro patriarhālo kopienu sabiedrība ar austrumu despotisko valsti kā varas centru, antīkā sabiedrība ar polisas valsts formā iestrādātajiem tautvaldības (demokrātijas) un tiesiskas valsts elementiem. Arī tiesību attīstības līmenis katrā no šiem sabiedrības modeļiem kardināli atšķiras. Pirmatnējā sabiedrība nepazīst rakstību un valsts varu, tādēļ tā operē ar mutvārdu tiesību normām, kuru avots ir paražas, kas veidojas ilgstoši atzītas prakses rezultātā. Tā nepazīst zinātni, abstrakto domāšanu, tādēļ tiesību normas ir detalizētas, konkretizētas, kazuistiskas. Pirmatnējo paražu tiesību perioda augšējo hronoloģisko robežu nosaka cilvēku (Homo sapiens – tā saukto kromaņjoniešu) parādīšanās vēlajā paleolītā apmēram 40 000–30 000 gadu pirms mūsu ēras, bet apakšējā hronoloģiskā robeža saistāma ar pirmo Seno Austrumu civilizāciju un attiecīgi valstiskuma rašanos periodā ap 4000. g. p.m.ē. pēc tā sauktās neolīta revolūcijas, t. i., sabiedrības pārejas no tā sauktās savācējsabiedrības (medniecība, zvejniecība, savvaļas augu vākšana) uz ražotājsaimniecību (zemkopība, lopkopība) un tai sekojošo domestikāciju (apmešanos uz pastāvīgu dzīvi konkrētā teritorijā). Ir, protams, jāatceras, ka pirmās civilizācijas bija nelielas saliņas pirmatnējās sabiedrības kopienu jūrā, tomēr tieši tās noteica cilvēces turpmāko progresu.

Seno Austrumu valstīs tika izgudrota rakstība, kas ļāva precīzāk fiksēt tiesību normas. Tiesa gan, tā kā arī šajā laikā jurisprudence vēl nepastāvēja, normas joprojām tika formulētas kazuistiski. Pāreja uz despotisku monarhiju noteica jaunu tiesību normu veidošanas kārtību. Tiesību normas te sankcionēja valsts valdnieka personā, izdodot likumus, ne vien akceptējot tādā veidā piemērotas tiesību paražas, bet arī iedibinot jaunas normas jaunu sabiedrisku parādību un attiecību regulēšanas nodrošināšanai. Dažkārt likumdevējam noderēja arī valsts augstāko tiesu spriedumu radītie precedenti. Likums kā tiesību avots izvirzījās priekšplānā, nedaudz atstumjot paražu, kura joprojām tika piemērota visos tajos gadījumos, kad paraža nebija pretrunā ar valdnieka likumiem. Valsts aizliedza vai ierobežoja paštiesu (asinsatriebības formā), plaši aizstājot asinsatriebību ar taliona principos balstītiem sodiem, izmantojot simboliskā taliona principu gadījumos, kad parasto talionu nebija iespējams piemērot, piemēram, nosakot sodus par noziegumiem pret īpašumu utt. Atzīmējama arī tiesiskās nevienlīdzības principa nostiprināšanās līdz ar sabiedrības sociālo diferenciāciju, jo, nosakot soda mēru, ņem vērā kā cietušā, tā arī vainīgā kārtas statusu. Seno Austrumu civilizāciju arhaisko tiesību periods piedāvātajā hronoloģijā datēts līdz VII gs. p.m.ē., t.i., līdz antīko polisu rašanās laikmetam Senajā Grieķijā. Tas nav īsti precīzi tajā nozīmē, ka Seno Austrumu civilizācijas arī pēc VII gs. p.m.ē. turpināja savu evolūciju Āzijā, kur tās praktiski neskāra Eiropas antīkās sabiedrības ietekme.⁵⁰ Tomēr tiesību tālāko progresu nodrošināja nevis Seno Austrumu kultūras, bet gan Vidusjūras reģionā radusies antīkā civilizācija.

Tieši antīko tiesību periodā ir likti pamati mūsdienu tiesībām. Jau senajās Atēnās demokrātiskas politiskās sistēmas nodibināšana rada priekšnoteikumus tiesiskas valsts elementu veidošanai, kur likums, nevis monarhs ir augstākais valdnieks pār visiem. Savukārt Senajā Romā pirmoreiz radās tiesību zinātne – jurisprudence. Juristu atzinumi pat kādu laiku – Romas impērijas pirmajos gadsimtos – kļuva par tiešiem tiesību avotiem tā sauktajā romiešu jurisprudences klasiskajā periodā,⁵¹ tomēr antīko tiesību attīstības rezultātā uzvaru svinēja likums (Teodosija un Justiniāna kodifikācijas), bet tas jau bija jauna tipa likums, kurā sistemātiski tika kodificētas veselas tiesību nozares. Uzskatot, ka Justiniāna kodifikācijas (Corpus Iuris Civilis) iezīmē antīko tiesību perioda noslēgumu, tā apakšējā hronoloģiskā robeža tiek datēta ar VI gadsimtu.

Līdzīgā kārtā, arī aplūkojot viduslaikus, nav iespējams runāt par vienotu tiesību vēstures periodu. Agrajiem viduslaikiem Rietumeiropā bija raksturīga tiesību kultūras degradācija – pēc Rietumromas impērijas likvidācijas notika atgriešanās no juristu tiesībām pie tautas, t. i., paražu tiesībām (ģermāņu cilšu un vulgarizētām romiešu tiesībām), ko izsauca vispārējais regress tautsaimniecībā, sabiedriskajā dzīvē un kultūrā. Šis tā sauktais barbaru⁵² tiesību periods noslēdzās ar X gs. beigām, XI gs. sākumu, kad Eiropā beidzās lielā tautu staigāšana⁵³ un sāka veidoties teritoriāli stabilas valstis – Francija, Anglija, Vācija, Dānija. Eksteritoriālās, uz etniskiem pamatiem veidotās, barbaru tiesības šai laikmetā kontinentālajā Eiropā nomainīja teritoriālās tiesības.⁵⁴ Te gan jāpiebilst, ka tiesību degradācijas process tolaik skāra Eiropas rietumus, kamēr Eiropas austrumu daļā Bizantijas (Austrumromas) impērija lielā mērā spēja saglabāt un tālāk attīstīt antīko civilizāciju un tiesību kultūru, turpmāk progresīvi ietekmējot jurisprudences renesansi Rietumeiropā, kas aizsākās klasiskajos viduslaikos (XI–XIII gs.) un tiek apzīmēta kā romiešu tiesību recepcija. Konkrētais piemērs norāda uz vispārējās tiesību vēstures periodizācijas grūtībām, jo vienā vēstures laikmetā ir jārunā par atšķirīgām tiesību evolūcijas tendencēm dažādos Eiropas reģionos, nemaz nerunājot par atšķirīgu civilizāciju reģioniem, kas bija visai izolēti viens no otra, piemēram, Eiropa un Ķīna, un līdz jaunajiem laikiem tieši neietekmēja viens otru.

Līdzīga situācija ir ar feodālo kārtu sabiedrību un feodālajām lēņu tiesībām, kas piedzīvoja savus ziedu laikus Rietumeiropā klasiskajos viduslaikos. Centrālās varas vājums viduslaiku Eiropā, cita starpā arī finansiālais vājums, neļāva īstenot birokrātisku pārvaldes modeli, kuru joprojām praktizēja Bizantijas impērija. Toties Rietumeiropā varas hierarhiju nācās veidot uz lēņu sistēmas pamata, slēdzot līgumus starp lēņa kungu (senjoru) un lēņa vīru (vasali). Feodālisms kā politiska sistēma, kā to ir atzīmējis konstitucionālo tiesību vēstures pētnieks beļģu autors Rauls C. van Kānegems, noformējās jau Karolingu impērijā.⁵⁵ Tomēr, nosakot feodālo kārtu tiesību augšējo hronoloģisko robežu, ir jāņem vērā franču vēsturnieka Žorža Dibī izteiktais atzinums, ka tieši XI gadsimts ir bijis izšķirošais rietumu feodālisma veidošanās procesā, piebilstot, ka laikmets no 1070. līdz 1180. gadam dēvējams par "lielā progresa gadsimtu", kurā feodālisms kā sistēma tika ieviests visā Eiropā.⁵⁶ Šo uzskatu atbalsta arī amerikāņu tiesību vēsturnieks H.Dž. Bermans, atzīmējot, ka tieši XI–XII gs. feodālās tiesības tika nodalītas no citām tiesībām un būtiski sistematizētas.⁵⁷ Sīkāk feodālās sistēmas izplatīšanos no Franku valsts novada starp Luāru un Sēnu visā Eiropā apraksta R.C. van Kānegems, piemetinot, ka Frīzlandē un Skandināvijā tās iespaids bija minimāls.⁵⁸

Kā zināms, ar XIII gs. sākumu krusta karu rezultātā feodālā sistēma un tiesības tika ieviestas arī Baltijā. Zināmu laiku feodāla sistēma pastāvēja arī Tuvajos Austrumos – pirmā krusta karagājiena rezultātā krustnešu nodibinātajās valstīs. Feodālās sistēmas veidošanās produkts bija specifiskās lēņu tiesības, kas regulēja tiesiskās attiecības starp senjoru un vasali un attiecībā uz lēņa īpašumu. Viduslaiku Eiropas sabiedrības strukturēšanās kārtās atbilstoši indivīdu sociālajai lomai kļuva par pamatu tiesību partikulārismam pēc kārtas piederības principa, kurš līdz ar feodālās decentralizācijas radīto teritoriālo tiesību partikulārismu tika pārvarēts vienīgi pēc jauno laiku pilsoniskajām revolūcijām, kas ieviesa jaunu – tiesiskās vienlīdzības – principu. Politiskā nozīmē feodālā sistēma pārstāja eksistēt līdz ar absolūto monarhiju veidošanos, kurās iepriekšējā perioda feodālo decentralizāciju nomainīja varas centralizācija un birokratizācija. Šis process Rietumeiropā iesākās ar XVI gs., jo stipra valdnieka vara izrādījās vienīgais glābiņš no reformācijas un tai sekojošu reliģisku karu radītā haosa. Tomēr ekonomiskie un tiesiskie feodālisma elementi, piemēram, dzimtbūšanas institūts Centrāleiropā un Austrumeiropā vai arī lēņtiesiskais režīms, saglabājās daudz ilgāk, dažkārt pat līdz mūsu dienām.⁵⁹

Absolūtisma tiesību periods veido it kā tiltu no feodālās sabiedrības kārtu tiesībām uz pilsoniskās sabiedrības tiesisko sistēmu. Kā jau minēts, feodālo decentralizāciju kontinentālajā Eiropā nomainīja varas centralizācija, kas tagad pilnībā tika iemiesota valdnieka personā. Valsts varas īstenošanas pamatā tika likts valdnieka suverenitātes princips, kuru spilgti formulēja populārais teiciens, ko piedēvē Francijas karalim Luijam XVI: "Valsts – tas esmu es!" Valsts pilnas un neierobežotas suverenitātes princips tika formulēts tieši absolūtās monarhijas laikmetā. Feodālās sistēmas laikmeta valstis nepazina suverenitātes principu, jo valsts varu ierobežoja katoļu baznīca, bez tam visi Rietumeiropas valdnieki vismaz formāli tika uzskatīti par Svētās Romas impērijas ķeizaram pakļautiem.⁶⁰ Absolūtās monarhijas valdīšanas forma ļāva ne vien centralizēt valsts pārvaldi, bet arī veikt nozīmīgas tiesību reformas, sekmēt tiesību nozaru kodifikāciju un unifikāciju, izskaužot vai vismaz ierobežojot teritoriālo tiesību partikulārismu. Par īpaši progresīvu laikabiedri atzina XVIII gs. izveidoto apgaismotā absolūtisma valsts modeli.⁶¹ Šķita, ka tas novērš klasiskā absolūtisma trūkumus – valdnieka patvaļu, pavalstnieku tiesību apdraudēšanu, iejaukšanos tiesvedības darbībā, jo pēc apgaismotā absolūtisma koncepta monarhs no tirāniska valsts īpašnieka pārtapa par progresīvi noskaņotu valsts augstāko ierēdni, kurš tika īpaši izglītots valsts pārvaldīšanas darbam, par savas politikas mērķi izvirzīja tautas labklājības veicināšanu, ar respektu izturējās pret likumiem, veicināja sabiedriskās domas attīstību, uzklausīja sabiedrības kritiku, lai pilnveidotu valsts pārvaldi uz racionālas domas pamatiem. Tātad apgaismota absolūtisma valstij bija jābūt tiesiskai, un labklājības valstij – bez tautvaldības. Tolaik uzskatīja, ka tauta līdz tās emancipācijai ir jāizglīto un jāaudzina, kas bija viens no pirmajiem apgaismotā valdnieka uzdevumiem. Apgaismotā absolūtisma devums likumības nostiprināšanā valstī ir bijis ievērojams. Piemēram, viens no apgaismotā absolūtisma ievērojamākiem pārstāvjiem – Austrijas karalis un Svētās Romas impērijas ķeizars Jozefs II – savas valdīšanas desmit gados esot izdevis 10 tūkstošus dekrētu un 11 tūkstošus jaunu likumu.⁶² Īpaši ir jāatzīmē Prūsijas Vispārējās zemes tiesības (1794) – monumentāla kodifikācija, kas sastāvēja no 19 160 pantiem. Šajā kodeksā tika ietvertas civiltiesības, komerctiesības, krimināltiesības un daļēji pat administratīvās tiesības. Likums atcēla visu iepriekšējo tiesību avotu darbību attiecīgajās tiesību nozarēs Prūsijas teritorijā – kā romiešu pandektu tiesības, tā arī sakšu tiesības – un panāca tiesību unifikāciju visā Prūsijas teritorijā, tomēr saglabāja kārtu tiesisko nevienlīdzību. Kā tas bija raksturīgs apgaismotajam absolūtismam kopumā, Prūsijas Vispārējās zemes tiesības caurauda valsts paternālisma princips, kurš izpaudās kā sīkumaina pavalstnieku privātās dzīves reglamentācija.⁶³

Kā spilgtākais jauno laiku fenomens atzīmējamas politiskās revolūcijas, kuru rezultātā pie varas nāca tā sauktā trešā kārta – pilsonība (buržuāzija), likvidējot kārtu sabiedrību un kārtu privilēģijas, paverot ceļu pilsoniskai sabiedrībai un tās radītai jauna tipa valstij, kur suverēnā vara pieder nācijai, t. i., pilsoņu kopumam, kur politiskā vara tiek īstenota uz pārstāvniecības demokrātijas pamatiem, kur ar augstākā spēka likumu – konstitūciju – tiek iedibināta tiesiska valsts, kur valsts tiek ierobežota ar likumu, tiek noteikta varu dalīšana, lai novērstu varas koncentrāciju un tās ļaunprātīgu izmantošanu. Pilsoniskās valsts veidošanās raksturojama ar kardinālu tiesību principu maiņu, jo agrākos tiesiskās nevienlīdzības un personas atkarības principus nomainīja indivīda brīvība un personu tiesiskā vienlīdzība (līdztiesība), kura gan sākotnēji tika īstenota ar dažādiem izņēmumiem un ierobežojumiem (politiskās tiesības pilnā apjomā tika atzītas vienīgi mantīgajiem, un tās nebaudīja sievietes; privāttiesību jomā sievietes atradās tēvu vai vīru aizbildnībā; zināmu laiku vēl tika atzīts verdzības institūts attiecībā uz neeiropiešiem un šo vergu beztiesiskums, kā arī primitīvo tautu tiesību ierobežojumi Eiropas valstu kolonijās). XIX gs. Eiropā un Ziemeļamerikā tika veiktas piesardzīgas reformas līdztiesības apjoma palielināšanā, bet XX gs. gaitā pamatvilcienos tiesiskā nevienlīdzība, ciktāl tas attiecas uz eiropeiskās kultūras valstīm, tika izskausta,⁶⁴ bet citu kultūru valstīs, piemēram, musulmaņu valstīs, tika būtiski mazināta.⁶⁵

Kā augšējā hronoloģiskā robeža pilsoniskās sabiedrības tiesību veidošanās periodā šajā darbā tiek noteikta XVIII gs. beigas, saistot to, pirmkārt, ar Lielo franču revolūciju, tās radītajām kardinālajām izmaiņām Francijas tiesību sistēmā un dziļo iespaidu, ko šī revolūcija laika gaitā atstāja uz visu Eiropu, arī uz Latviju. Tas ir diskutabls jautājums, jo literatūrā var atrast arī citus pilsoniskās sabiedrības un valsts un tās tiesību sistēmu veidošanās hronoloģiskos ietvarus. Padomju vēsturnieki un tiesību vēsturnieki ir uzsvēruši XVII gs. Anglijas revolūciju, kura tiek minēta kā buržuāziskās (pilsoniskās) sabiedrības celmlauze Eiropā.⁶⁶ Tādēļ arī tradicionāli padomju pasaules vēsturei veltītās vēstures grāmatās jauno laiku sākums tika noteikts ar XVII gs., bet XVI gs. renesansi un reformāciju, un pat XVI gs. Nīderlandes pilsonisko revolūciju, kas nodibināja Savienoto provinču republiku, pieskaitīja viduslaikiem. Bez šaubām, parlamentārās monarhijas valdīšanas formas nodibināšana Anglijā XVII gs. beigās ar ierobežotu monarha varu bija ļoti nozīmīgs solis pilsoniskās sabiedriskās iekārtas nostiprināšanā pašā Anglijā, taču Anglijas revolūcijai nebija tieša politiska iespaida uz kontinentālo Eiropu, iespējams, tādēļ ka Anglijas revolucionāri pozicionēja sevi kā konservatori, izvēršot cīņu par "senajām angļu brīvībām", bez tam konfrontējošo pušu politiskā ideoloģija tika ietērpta reliģiskās drānās. Pat Slavenās revolūcijas (1688) pamats bija Jēkaba II katolicisms un protestantiskās angļu sabiedrības bažas, ka piedzimušais troņmantnieks arī tiks uzaudzināts katolicisma garā.

Savukārt franču revolucionāri formulēja savas idejas un mērķus racionālisma un universālisma garā atbilstoši dabisko tiesību teorijai un apgaismības laikmeta materiālismam, kas radīja atsaucību tālu ārpus Francijas robežām, jo vairāk tādēļ, ka franču valoda tolaik bija ieguvusi starptautiskās sazināšanās valodas statusu. Lielā franču revolūcija radīja jaunu valsts konstitucionālo pamatu – nācijas gribu. Ir jāpiekrīt N. Rulāna viedoklim, ka tieši Lielā franču revolūcija radīja pirmo nacionālo valsti pasaulē.⁶⁷ Francijā dzimusī nacionālās valsts ideja atstāja dziļu iespaidu uz visu Eiropu, jo tai bija universāls raksturs. Balstoties uz priekšstatu, ka nacionāla valsts izriet no dabiskajām tiesībām uz brīvību, varēja secināt, ka jebkura nācija Eiropā ir tiesīga baudīt brīvību un veidot savu valsti uz nācijas gribas pamata. Pirmajam pasaules karam beidzoties, praktiski visā Eiropā triumfēja nacionālās valsts princips (Austroungārijas impērija sabruka, un uz tās drupām tika radītas jaunas nacionālas valstis, tika atjaunota Polijas valsts, vairākas Krievijas valstī ietilpstošās mazo nāciju teritorijas ieguva neatkarību – Somija, Lietuva, Igaunija, Latvija).⁶⁸ Nacionālās valsts dibināšanai sekoja unificētas nacionālās tiesību sistēmas veidošanās, tā pārvarot teritoriālo un kārtu partikulārismu. Tas gan vienlaikus nozīmēja nacionālo savrupību tiesību jomā, jo Rietumeiropā nacionālie kodeksi aizstāja iepriekš Eiropas tiesību telpu vienojošās romiešu tiesības.

Nevar atstāt bez ievērības arī to, ka tieši šajā periodā, balstoties uz XVIII gs. politiskās filozofijas idejām (Loks, Monteskjē, Ruso), izveidojās konstitucionālo tiesību zinātne, jo tiesiska regulējuma attiecināšana gan uz pašu valsti, gan uz tās attiecībām ar pilsoņiem, radīja nepieciešamību izprast šo tiesisko attiecību pamatprincipus, galvenos institūtus un normas.

Rietumeiropā lietotajā mūsdienu vēstures periodizācijā ir parasts nodalīt jaunos laikus (Modern Times) no agrajiem jaunajiem laikiem (Early Modern Times) ar XVIII gs. beigām vai arī XVIII un XIX gs. miju, sasaistot šo robežšķirtni ar apgaismības laikmetu un Amerikas un Lielo franču revolūciju.⁶⁹ Tā kā Lielā franču revolūcija izdarīja apvērsumu tiesību jomā un radīja (kopā ar Amerikas revolūciju) mūsdienu konstitucionālo tiesību pamatprincipus, izplatot tos samērā īsā laikā visā Eiropas kultūras teritorijā, pilsoniskās sabiedrības tiesību veidošanās augšējās hronoloģiskās robežas noteikšana ar XVIII gs. beigām ir pamatota, kaut gan, kā jau iepriekš aizrādīts, arī iepriekšējā laikmetā var atrast atsevišķus pilsoniskās sabiedrības veidošanās precedentus, kuriem gan vēl nebija plašas rezonanses.

Turpinājums – nākamajā JV

¹ Piem., sk.: Vildbergs H.J., Feldhūne G. Salīdzinošās konstitucionālās tiesības. Atsauces tiesībām. Rīga: LU, 2001.

² Конституционное право зарубежных стран. Под ред. Баглая М.В., Лейбо Ю.И., Энтина Л.М. Москва: Норма, 2003.

³ Sk., piem., Floridas universitātes programmu salīdzināmajā konstitucionālajā vēsturē. Pieejams: http://plaza.ufl.edu/edale/Comparative%20constitutional%20history.htm

⁴ Sk., piem., Gentas profesora Kānegema darba struktūru: Caenegem R.C. van. An Historical Introduction to Western Constitutional Law. Cambridge: Cambridge University Press, 1996.

⁵ Dicey A.V. Introduction to the Study of the Law of the Constitution. Available: http://www.constitution.org/cmt/avd/law_con.htm

⁶ Latviešu konversācijas vārdnīca. 9.sēj. Rīga: A. Gulbis, 1933, 17 459. sl.

⁷ Osborn’s Concise Law Dictionary. London: Sweet & Maxwell, 1993, p. 85. Līdzīga ir V. Jakubaņeca sniegtā konstitucionālo tiesību definīcija, ar to atšķirību, ka viņš ietver konstitucionālo tiesību nozarē vienīgi pilsoņu un valsts savstarpējo attiecību regulēšanu, bet nemin cilvēka un valsts attiecību regulējumu konstitucionālajās tiesībās. Sk.: Juridiski terminoloģiskā skaidrojošā vārdnīca iesācējiem. Rīga, 1998, 47. lpp.

⁸ Конституционное право зарубежных стран. Под ред. Баглая М.В., Лейбо Ю.И., Энтина Л.М. Москва: Норма, 2003, c. 4.

⁹ Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 177. lpp.

¹⁰ Конституционное право зарубежных стран. Под ред. Баглая М.В., Лейбо Ю.И., Энтина Л.М. Москва: Норма, 2003, c. 8.

¹¹ Var atzīmēt, ka Lietuvas Republikas konstitūcijā ir izveidota atsevišķa III nodaļa "Sabiedrība un valsts", kurā tiek noteikts valsts atbalsts ģimenei, nacionālajām minoritātēm, tiek noteiktas valsts un baznīcas attiecības, garantēta plašsaziņas līdzekļu brīvība, kā arī izglītības, zinātnes un kultūras brīvība. Constitution of the Republic of Lithuania. Lietuvos Respublikos Seimas. Available: http://www3.lrs.lt/pls/inter3/dokpaieska.showdoc_l?p_id=211295

¹² Atsevišķu valstu konstitūcijās tieši norādīts uz konstitūcijas augstāko juridisko spēku, piemēram, Īrijas Republikas konstitūcijas 15. panta 4. §, Japānas konstitūcijas 98. pantā vai Portugāles Republikas konstitūcijas 277. pantā. Latvijas Republikas Satversmē šī norāde ir netieša – tās 85. pantā teikts, ka Satversmes tiesa "izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei".

¹³ Birziņa L. Lielā franču buržuāziskā revolūcija. Rīga: Avots, 1989, 194. lpp.

¹⁴ Sk.: Taube C. Constitutionalism in Estonia, Latvia and Lithuania. A Study in Comparative Constitutional Law. Uppsala: Iustus Forlag, 2001, p. 63.

¹⁵ Рейснеръ М. Всенародное голосование и Учредительное Собранiе. Петроград, 1917, с. 1. Sk. arī: Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004, 28. lpp.

¹⁶ Gesetz zur Behebung der Not von Volk und Reich ("Ermächtigungsgesetz") vom 24. März 1933. Verfassungsgesetze des Deutschen Reichs. Pieejams: http://www.verfassungen.de/de/de33-45/verf33-i1.htm

¹⁷ Nacistiskās Vācijas tiesību teorētiķis Karls Šmits apgalvoja, ka 1933.gada 24. marta likums ir būtībā mūsdienu vācu revolūcijas konstitūcija, uz kura pamata var īstenot tālāku valsts pārveidošanu. Sk.: Schmitt K. Das Reichshofhaltergestz. Berlin, 1933, S. 9.

¹⁸ Sk., piemēram, Ķīnas Tautas Republikas konstitūcijas (1982) 5. pantu, kas nosaka, ka ĶTR likumi, administratīvie un vietējie rīkojumi un noteikumi nevar būt pretrunā ar konstitūciju un ka visām valsts institūcijām, politiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām ir jādarbojas atbilstoši konstitūcijai. Constitution. Available: http://english.gov.cn/2005-08/05/content_20813.htm

¹⁹ Sk.: Dišlers K. Konstitūcija. Latviešu konversācijas vārdnīca. 9. sēj. Rīga: A. Gulbis, 1933, 17 455. sl.

²⁰ Turpat, 17 456. sl.

²¹ Eglītis V. Ievads konstitūcijas teorijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 55. lpp.

²² Ar jēdzienu "formālā konstitūcija" ir jābūt uzmanīgiem, jo daži autori ar to saprot fiktīvas konstitūcijas, kurās deklarētās tiesības nemaz netiek īstenotas, kā, piemēram, PSRS konstitūcijas.

²³ Krievijas profesore M. Mogunova uzskata, ka jēdzieni "materiālā konstitūcija" un "faktiskā konstitūcija" ir sinonīmi. Sk.: Конституционное право зарубежных стран. Под ред. Баглая М.В., Лейбо Ю.И., Энтина Л.М. Москва: Норма, 2003, c. 55. Savukārt V. Eglītis jēdzienu "konstitūcija materiālajā nozīmē" ir nošķīris no jēdziena "faktiskā konstitūcija". Sk.: Eglītis V. Ievads konstitūcijas teorijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 53. lpp.

²⁴ Eglītis V. Ievads konstitūcijas teorijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 58. lpp.

²⁵ Turpat, 53. lpp.

²⁶ Sk.: Likumprojekts par zvērināto tiesām ar paskaidrojumiem // Jurists, 1933, Nr. 8/9, 251.–272. sl.; Jakobi P. Latvijas zvērināto tiesu likumprojekts // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1933, Nr. 3, 58.–73. lpp.; Jakobi P. Par un pret zvērināto tiesām // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1933, Nr. 4/5, 96.–115. lpp.

²⁷ Sīkāk sk.: Latvijas tiesību vēsture. Rīga: fonds "Latvijas Vēsture", 2000, 254.–255. lpp.

²⁸ Mūsdienās, kad Latvijas tiesu varas institūcijas pārdzīvo uzticības krīzi, varētu apsvērt jautājumu par zvērināto tiesu ieviešanu, atbilstoši papildinot Satversmes 92.pantu.

²⁹ Karatiesu likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 52(3210), 01.04.2005. [spēkā ar 01.10.2005.].

³⁰ Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. 2. sēj. Poļu un zviedru laiku tiesību avoti (1561–1795). Rīga: Juridiskā koledža, 2006, 207. lpp.

³¹ Švābe A. Latvijas tiesību vēsture. III daļa. Rīga: Latvijas universitātes stud. padomes grāmatnīcas izdevums, 1934, 68.lpp.

³² Švābe A. Latvijas tiesību vēsture. I daļa. Rīga: Latvijas universitātes stud. padomes grāmatnīcas izdevums, 1932, 52.–53., 74., 152. lpp. II daļa. Rīga: Latvijas universitātes stud. padomes grāmatnīcas izdevums, 1933, 51. lpp.

³³ Sk.: Caenegem R.C. van. An Historical Introduction to Western Constitutional Law. Cambridge: Cambridge University Press, 1996; Sources of English Constitutional History. Ed. By C. Stephenson and F.G.Marcham. N.Y. & London: Harper & Raw, 1937. Smith G. A Constitutional and Legal History of England. N.Y.: Charles Scribner’s Sons, 1955.

³⁴ Saudi Arabia – Constitution. Available: http://www.the-saudi.net/saudi-arabia/saudi-constitution.htm

³⁵ Черниловский З. М. Всеобщая история государства и права. Москва: Юристъ, 1996, с. 6.

³⁶ Turpat, с. 420–569.

³⁷ Sk.: Cellarius Christoph. Historia universalis breviter ac perspicue exposita, in antiquam, et medii aevi ac novam divisa, cum notis perpetuis. Editio XI. Altenburgi: Sumtu Pauli Emanuel Richteri, MDCCLIII.

Arī jaunākajā ārvalstu valsts un tiesību vēsturei veltītajā grāmatā latviešu valodā tās autors Dr. hist. Guntis Zemītis pēc dažādu tiesību vēstures hronoloģiju aplūkošanas priekšroku devis klasiskajam Kellera hronoloģiskajam vēstures dalījumam. Sk.: Zemītis G. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. Rīga: Turība, 2003, 7. lpp.

³⁸ Tā kā šā pētījuma priekšmets nav vēstures periodizācijas problēmas, atliek vien norādīt uz dažiem nozīmīgākajiem darbiem šajā jomā. Bentley J. H. Cross-Cultural Interaction and Periodization in World History. American Historical Review, 1996, (June), pp. 749–770. Гринин Л.Е. Методологические основания периодизации истории. Философские науки, 2006, № 8, с. 117–123; № 9, с. 127–130; Green W. A. Periodizing World History. History and Theory, 1995, No. 34, pp. 99–111; Toffler A. The Third Wave. New York, 1980; Ясперс К. Смысл и назначение истории. Москва: Республика, 1994.

³⁹ Švābe A. Latvju tiesību vēsture // Latviešu konversācijas vārdnīca. 11. sēj. Rīga, 1934–1935, 22 136 sl.

⁴⁰ Аннерс Э. История европейского права. Москва: Наука, 1996.

⁴¹ Нерсесянц В.С. Философия права. Москва: Норма, 2001, с. 40.

⁴² Алексеев В.П., Першиц Л.И. История первобытного общества. Москва: Высшая школа, 1990, с. 204.

⁴³ Бержель Ж.Л. Общая теория права. Москва: Nota Bene, 2000, с. 18.

⁴⁴ Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993, 50.–51. lpp.

⁴⁵ Latvijas tiesību avoti. 1.sēj. Rīga, 1998, 26.–31. lpp.

⁴⁶ Arī mūsdienās zvērests dažkārt tiek atzīts par pierādījumu, piemēram, LR Administratīvā procesa likuma 161. pantā teikts: "Ja citu pierādīšanas līdzekļu nav vai arī tie nav pietiekami droši, pieteicējs – fiziskā persona – ar zvērestu var apstiprināt savus paskaidrojumus." Tomēr zvēresta piemērošana mūsdienās ir ierobežota, tam nav sakrāla rakstura atšķirībā no barbaru tiesību laikmeta, līdzzvērēšana netiek praktizēta, kā arī netiek prasīta precīza zvēresta formulas ievērošana. Sk.: Administratīvā procesa likums. Latvijas Vēstnesis, Nr. 164 (2551), 14.11.2001.

⁴⁷ Sk. http://antoin.livejournal.com/639077.html

⁴⁸ Берман Г.Дж. Западная традиция права: эпоха формирования. Москва: МГУ; Норма, 1998, с. 68.

⁴⁹ Cit. pēc: Берман Г.Дж. Западная традиция права: эпоха формирования. Москва: МГУ; Норма, 1998, с. 69.

⁵⁰ Tā, piemēram, krievu vēsturnieks Markss Tartakovskis atzīmē, ka ķīniešu vēsturiskajos avotos atrodamas tikai divas liecības par iespējamiem epizodiskiem kontaktiem starp Seno Romu un Ķīnu attiecīgi I un II gs., pie tam arī tās ir vērtējamas kritiski. Тартаковский М.С. Историософия. Мировая история как эксперимент и загадка. Москва: Прометей, 1993, с. 92–94.

⁵¹ Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. Rīga: Zvaigzne, 1977, 48.–49. lpp.

⁵² Par barbariem romieši dēvēja tautas, kuras nepiederēja pie antīkās kultūras loka, nepazina urbanizētu civilizāciju. Ar barbaru tiesībām parasti saprot ģermāņu cilšu paražu tiesības, kuras tika pierakstītas ģermāņu etnosu ekspansijas periodā Rietumromas impērijas teritorijā V gs. beigās – VI gs.

⁵³ 955. gadā Otons Lielais, Vācijas karalis, izcīnīja izšķirošu kauju pār ungāriem pie Lēhfeldas, tā liekot pamatu arī Svētās Romas impērijai. Vikingu kristīšana ap šo laiku pielika punktu viņu sirojumiem.

⁵⁴ Kā atzīmē franču tiesību vēsturnieks un antropologs Norbērs Rulāns, Francijas dienvidos vēl līdz X gs. tiesnesis esot vienmēr jautājis prāvniekiem, pēc kāda likuma viņi dzīvo, bet viņa palīgi specializējās romiešu, sāliešu vai gotu tiesībās, lai varētu tās piemērot atbilstoši prāvnieku izcelsmei. Рулан Н. Историческое введение в право. Москва: Nota Bene, 2005, c. 485.

⁵⁵ Caenegem R.C. van. An Historical Introduction to Western Constitutional Law. Cambridge: Cambridge University Press, 1996, p. 48.

⁵⁶ Duby G., Mandrou R.A. History of French Civilization. N.Y., 1958, p. 59.

⁵⁷ Берман Г.Дж. Западная традиция права: эпоха формирования. Москва: МГУ; Норма, 1998, с. 69.

⁵⁸ Caenegem R.C. van. An Historical Introduction to Western Constitutional Law. Cambridge: Cambridge University Press, 1996, pp. 60–61.

⁵⁹ Kā spilgts piemērs minētajam kalpo fakts, ka Skotijā tikai pirms dažiem gadiem ir notikusi lēņu alodifikācija. Skotijas parlaments 2000. gada 3. maijā pieņēma Aktu par feodālo turējumu atcelšanu, pēc kura stāšanās spēkā 2004. gada 28. novembrī Skotijas nekustamā īpašuma turētāji (vasaļi) kļuva par šī īpašuma pilniem īpašniekiem un tika atbrīvoti no reālnastām. Sk.: Abolition of Feudal Tenure etc. Act. Available: http://www.opsi.gov.uk/legislation/scotland/acts2000/20000005.htm; Feudal law abolished after 800 years. Available: http://www.scotland.gov.uk/News/Releases/2004/11/26163736

⁶⁰ Šo uzskatu ilustrē Svētās Romas impērijas ķeizara Frīdriha I Barbarosas izteikums XII gs. vidū, ka tāpat kā debesīs ir tikai viens Dievs, tā arī uz Zemes ir tikai viens pāvests un viens ķeizars. Sk. arī: Švābe A. Latvijas tiesību vēsture. [S.l.]: Latvijas universitātes studentu padomes grāmatnīcas izdevums, 1932, 124. lpp.

⁶¹ XVIII gs. franču vēsturnieks G. Raināls (Raynal) 1770. gadā izdotajā "Filozofijas un politikas vēsturē" rakstīja, ka vislaimīgāko valdīšanu nodrošina "taisns un apgaismots despots". Citēts pēc: Caenegem R.C. van. An Historical Introduction to Western Constitutional Law. Cambridge: Cambridge University Press, 1996, p. 126.

⁶² Рулан Н. Историческое введение в право. Москва: Nota Bene, 2005, c. 143.

⁶³ Kā spilgts kuriozs piemērs šādai pārmērīgai reglamentācijai literatūrā tiek minēts Prūsijas Vispārējo zemes tiesību II daļas 2. titula 67. un 68. pants, kas noteic, ka veselai mātei ir pienākums barot ar krūti savu bērnu, bet bērna tēvam ir jāizlemj, cik ilgi bērns ir barojams ar krūti. Sk.: Robinson O.F., Fergus T.D., Gordon W.M. European Legal History. London, Dublin, Edinburgh: Butterworth, 1994, p. 252.

⁶⁴ Pēdējā valsts, kur Eiropā sievietes ieguva vēlēšanu tiesības, bija Šveice (nacionālajā līmenī – 1971. gadā, bet municipālajā līmenī – pēdējā kantonā – 1990. gadā, turklāt ne referenduma, bet tiesas sprieduma ceļā). Vīriešu un sieviešu līdztiesība ģimenē Šveicē nodrošināta ar 1985. gada referendumu. Sk.: Switzerland’s Long Way to Women’s Right to Vote. Available: http://history-switzerland.geschichte-schweiz.ch/chronology-womens-right-vote-switzerland.html

⁶⁵ Te var atzīmēt, ka periodā no 1962. līdz 1970. gadam Saūda Arābijā, Jemenā, Apvienotajos Arābu Emirātos un Omānā tika aizliegta verdzība. Sk.: Abolitionism. Available: http://en.wikipedia.org/wiki/Abolitionism#National_abolition_dates

⁶⁶ История государства и права зарубежных стран. Под ред. Галанзы П.Н. и Жидкова О.А. Ч. 2. Москва: Юридическая литература, 1969, с. 5.

⁶⁷ Рулан Н. Историческое введение в право. Москва: Nota Bene, 2005, c. 132–133.

⁶⁸ Kā zināms, XX gs. deviņdesmitajos gados Eiropā pārstāja eksistēt tādas daudznacionālas federatīvas valstis kā Čehoslovākija, Dienvidslāvija, Padomju Savienība, vēl vairāk nostiprinot nacionālas valsts principu.

⁶⁹ Piemēram, termins "agrie jaunie laiki" (1500–1800) lietots grāmatā Freckmann A., Wegerich Th. The German Legal System. London: Sweet & Maxwell, 1999, p. 13. Arī Ē. Anners jaunos laikus dala divos periodos 1500.–1800. g. un 1800.–1914. g. Sk.: Аннерс Э. История европейского права. Москва: Наука, 1996, c. 394. Līdzīgi agrie jaunie laiki tiek nodalīti no jaunajiem laikiem britu enciklopēdijā (Encyclopaedia Britannica). Sk. arī: Modern Times. Available: http://en.wikipedia.org/wiki/Modern_Times#_note-0