ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

13. Janvāris 2009 /Nr.2 (545)

Mantojuma tiesību problēmjautājumu aktualizācija
Mg.iur.
Linda Damane
LU Juridiskās fakultātes doktorante 
Mg.iur.
Kristīne Zīle
LU Juridiskās
fakultātes lektore,
zvērināta advokāte ZAB "Raidla, Lejiņš & Norcous" 

Aizvadītais gads mantojuma tiesībās bija zīmīgs ar diviem vērā ņemamiem procesiem. Proti, savu uzdevumu veiksmīgi realizējusi Tieslietu ministrijas izveidotā darba grupa Latvijas Republikas Civillikuma1 (turpmāk – Civillikums) mantojuma tiesību daļas modernizācijas koncepcijas izstrādei,2 tādējādi pirmo reizi pēc Civillikuma atjaunošanas3 aktualizējot diskusiju par normatīvajā aktā ietverto normu izkristalizēšanu. Savukārt Latvijas notariāts sasniedzis piecu gadu jubileju, kopš mantojuma lietas nodotas zvērinātu notāru (turpmāk – notāru) kompetencē, rezultatīvi fiksējot salīdzinoši minimālu, bet vienlaikus pietiekamu laika sprīdi, lai konstatētu nepilnības, neskaidrības materiālās un procesuālās normās, līdzšinējā tiesu (arīdzan esošajā notāru) praksē; lai izraisītu viedokļu apmaiņu praktiķu un zinātnes pārstāvju vidē; lai viennozīmīgi atzītu – mantojuma tiesību problēmjautājumi ir svarīgi un prasa risinājumu.

Autores ar šo rakstu4 vēlas aizsākt diskusiju mantojuma tiesību jomā, ar zinātnes palīdzību likvidējot tās pabērna lomu civiltiesībās, likumdošanā un attiecīgi arī praksē. Lai gan mantojuma tiesību regulējuma problēmjautājumi skar gandrīz visus mantojuma tiesību institūtus, t. i., likumisko mantošanu (laulāto, radinieku un adoptēto mantošana, mantošanas kārtība), testamentāro mantošanu (neatraidāmo mantinieku jēdziens un neatņemamā daļa, substitūcija, legāti, publiska testamenta taisīšana), mantojuma pieņemšanu, inventāra tiesības, aizgādnības nodibināšanu mantojuma masai u. c., šoreiz analīze tiks veltīta neatraidāmo mantinieku institūtam un lejupējo kā pirmās šķiras mantinieku mantojuma tiesībām. Pamatojums – tieši šie "klupšanas akmeņi" visspilgtāk atspoguļo izkropļotu Civillikuma interpretāciju, arī prakses un normatīvo aktu atsvešinātību no konkrētā institūta jēgas un mērķa.

Turklāt, lai izvairītos no atrautas materiālo un procesuālo normu izvērtēšanas, ievērojot jau minēto zvērinātu notāru nozīmi mantojuma lietu vešanas procesā, rakstā tiks skarts arīdzan notariālā akta institūts, tādējādi aicinot lasītāju pavērot apliecinājuma formas nozīmi mantošanas procesā, vienlaikus ar to atsakoties no notariālās apliecināšanas ikdienišķās izpratnes.

 

Neatņemamās mantojuma daļas institūts

Likumdevējs mantojuma atstājējam piešķīris samērā plašu izvēles iespēju rīcībai ar savu mantojumu, t. i., paļauties uz likumisko mantošanu, taisīt testamentu vai slēgt praksē salīdzinoši reto mantojuma līgumu. Un, lai gan parasti testatoram labāk zināms, kā ar savu mantu rīkoties tuvinieku interesēs, un vienīgi viņam iespējams izvērtēt visus individuālos un konkrētos iemeslus, kurus spēkā esošās normas vispārēji nespēj paredzēt, tomēr nereti ir gadījumi, kad testators arī bez pietiekama pamata visu vai lielāko daļu mantas atstāj vienam savas ģimenes loceklim, citus ignorējot, vai pat svešai personai.5 Tātad pārsvarā testaments (tiks likts uzsvars tieši uz testamentu, respektējot tā taisīšanas biežumu salīdzinājumā ar mantojuma līgumiem,6 lai gan neatņemamās daļas institūts ir aktuāls ikvienai pēdējās gribas rīkojama formai) izmaina mantošanas kārtību, vairāk vai mazāk būtiski samazinot likumiskajiem mantiniekiem pienākošos mantojuma daļu vai atstājot tos vispār bez mantojuma.

Notāra “zelta” pienākumiem – nesavtīgumam, neitralitātei, diskrētumam, pašaizliedzībai – līdzvērtīga ir piesardzība un uzmanība, kas ietver notāram uzlikto pienākumu vienmēr meklēt drošāko klienta jautājuma risinājumu, ar lielu piesardzību izturoties pret jebkādu risku attiecībā uz klientu.

Respektējot testamenta kā vienpusēja darījuma seno vēsturi, nedalīta uzmanība jāpievērš vēsturnieku atziņām, kas viennozīmīgi norāda pēdējās gribas rīkojuma pirmsākumus un straujo attīstību tieši Senajā Romā. Un vienlaikus ar pēdējās gribas rīkojuma pieaugošo popularitāti romiešu civiltiesībās tiek integrēts neatraidāmā mantinieka (sākotnēji – tiešā, neapejamā mantinieka) institūts kā morāles normu respektēšanas garants un līdzeklis,7 par pamatu tā izveidei liekot tieši ģimenes tiesību principus. Proti, pilnīgas un neaprobežotas rīcības brīvības piešķiršana novēlēt testamentā savu mantu par labu svešām personām un par ļaunu saviem tuvākajiem radiniekiem nesaskanētu ar dabisko tuvumu, kādam jābūt starp ģimenes locekļiem un kas uzliek vecākiem par pienākumu rūpēties par savu bērnu, bet bērniem – par savu nespēcīgo un trūcīgo vecāku uzturēšanu.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
2
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Ārija Meikališa
Skaidrojumi. Viedokļi
Apsūdzība kriminālprocesā
Likums un tiesiskās kārtības nodrošināšana valstī aptver plašu realizējamo pasākumu kopumu. Šeit pieskaitāmi gan sociāli ekonomiski, politiska rakstura un preventīvi pasākumi, gan arī piespiedu līdzekļu piemērošana ...
2 komentāri
Ērika Lazareva
Skaidrojumi. Viedokļi
Nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanas problemātika
Likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 28. pantā noteikts, ka kaitējums, arī morālais kaitējums, ko masu informācijas līdzeklis nodarījis fiziskajai vai juridiskajai personai, sniedzot nepatiesas ziņas, ceļot ...
2 komentāri
Tiesību prakse
Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmumu atziņas
2008. gada novembrī Senāta Administratīvo lietu departamentā izskatītas 68 lietas: no tām 29 pabeigtas ar spriedumu, 16 ar rīcības sēdes lēmumu, bet 23 lietās taisīti lēmumi par iesniegtajām blakus sūdzībām. Līdzīgi ...
Informācija
Administratīvās tiesas pieejamas reģionos
Īsziņas
Privātās un publiskās partnerības likumprojekts
AUTORU KATALOGS