ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Paldies par saturīgajiem komentāriem, arī man tie deva vielu padomāt.

Vispār jāsaka, ka raksta autore – prof. Liholaja – nesaprot vienu ļoti svarīgu lietu. Viņa raksta par goda un cieņas krimināltiesisko aizsardzību tā, it kā runa būtu par jebkuŗu citu KL aizsargātu vērtību: dzīvību, ķermenisko integritāti, dzimumneaizskaŗamību, īpašuma tiesībām utt. Taču tas ir nepareizi! Panti par goda aizskaršanu un neslavas celšanu atšķiŗas no pārējo normu absolūtā vairākuma ar to, ka to piemērošanas gaitā rodas kolīzija starp divām pamattiesībām (cietušā tiesībām uz godu un cieņu un apsūdzētā izteiksmes brīvību), un šīs kolīzijas atrisināšanai ir jāsauc talkā samērīguma kritērijs.

Es domāju, ka visi man piekritīs: lietā par slepkavību nav kolīzijas starp cietušā tiesībām uz dzīvību un slepkavas "tiesībām" nonāvēt. Lietā par izvarošanu nav kolīzijas starp cietušā dzimumneaizskaŗamību un varmākas "tiesībām" apmierināt dzimumtieksmi. Tāpat zādzības lietā nav kolīzijas starp cietušā īpašumtiesībām un zagļa "tiesībām" iegūt svešu mantu. Bet lietā par neslavas celšanu gan rodas skaidra kolīzija starp vienas personas tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību un otras personas vārda brīvību.

Šķiet, ka to autore nesaprot. Ja viņa to saprastu, tad viņa rīkotos konsekventāk: aizstāvot kriminālatbildību par goda un cieņas aizskāŗumiem, iestātos arī par to, lai tiktu paredzēta kriminālatbildība par izteiksmes brīvības pārkāpšanu, – vai ne?

Runājot par huligānismu u.tml. – ciktāl runājam par izteiksmes brīvību, secinājums ir tas pats. Skat., piemēram, ECT 2006.g. 14. februāŗa spriedumu lietā Christian Democratic People’s Party v. Moldova.

Atbildot uz Miauu uzdoto jautājumu un Collin pēdējo komentāru. Pirmkārt, Latvijas apstākļos problēma pat nav tik tālejoša. Kā tas ir konstatēts AT 2004.g. 28. aprīlī publicētajā prakses apkopojumā, Latvijas tiesas sirgst ar chronisku nespēju atšķirt faktus no viedokļiem. Tieši par to Latvija divreiz dabūja pērienu no ECT, manis jau pieminētajās Vides Aizsardzības Kluba un Dienas lietās. Šeit pat nav svarīgi, vai runa ir par kriminālatbildību vai par civiltiesisko atbildību. ECT savā judikatūrā ir ļoti skaidri noteikusi: fakti jānošķiŗ no viedokļiem; faktus var pierādīt, bet viedokļus pēc definīcijas nevar; tomēr viedokļa paušanu var ierobežot, ja tas ir izteikts rupjā formā vai ja tam nav nekāda faktiska pamata. Bet Latvijas tiesu praksē nākas sastapt patiešām pārsteidzošas lietas, piemēram: "Atbildētājs nav pierādījis, ka prasītājs darbotos savtīgu motīvu vadīts", vai tml. Ja mūsu tiesas beidzot iemācīsies izšķirt faktus un viedokļus, jau tas būs ļoti labi.

Tagad par kriminālprocesu. Es domāju, ka, pat ja persona ir pakļauta kriminālvajāšanai par goda aizskaršanu vai neslavas celšanu, arī tad specifiskā krimināltiesību piemērošanas metode nekādi netraucē tiesai izvērtēt paredzamā ierobežojuma proporcionalitāti (samērīgumu). Vēl jo vairāk – šāda izvērtēšana tieši izriet no krimināltiesību galvenā pamatprincipa, resp., likumības principa ("nullum crimen sine lege"). Jo kas galu galā ir krimināltiesību normas piemērošanas process? Tas ir siloģisms, kuŗā: (1) lielā premisa ir konkrētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs kopā ar visiem attiecīgajiem krimināllikuma vispārīgās daļas papildnoteikumiem (apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību, utt.), (2) mazā premisa ir apsūdzētās personas faktiskā rīcība, un (3) slēdziens ir šīs personas atzīšana par vainīgu. Izteiksmes brīvība ir garantēta Satversmē un Latvijai saistošos starptautiskos līgumos, kas ir hierarchiski augstāki par Krimināllikumu. Apsūdzētā izteiksmes brīvība tātad ir liekama (1) – lielajā premisā – pie normatīvās bāzes, kopā ar KL normām.

Teiksim, ir skaidrs, ka likumības princips nepieļauj notiesāt kādu uz tāda KL panta pamata, kuŗš ir zaudējis spēku. Jo tad izzūd lielā premisa, un viss siloģisms sabrūk; tas ir acīmredzami. Bet tas pats princips nepieļauj notiesāšanu arī tad, ja lielā premisa ir modificēta, ierobežota ar kādu augstākstāvošu (konstitucionālu vai starptautisku) normu.

Tātad šī mūsu lielā premisa varētu schematiski izskatīties tā: "Goda aizskaršana ir apzināti nepatiesu ziņu izplatīšana, ... utt., utt. ... ciktāl cietušā tiesības uz goda un cieņas aizsardzību prevalē pār apsūdzētā tiesībām uz izteiksmes brīvību". Kā redzat, viss ir ļoti vienkārši. Vai Latvijas tiesneši būs pietiekami gudri, lai tā spriestu – tas jau ir cits jautājums. Un prospektīvā atbilde uz šo jautājumu drīzāk runā par labu attiecīgo KL pantu svītrošanai.

Tagad atkal man atliek tikai piekrist.

Tik labi nepārvaldu krimināltiesību teoriju, lai rastu idejas abu interešu samērības risinājumam šajā nozarē. Parasti jau - pants ir pants, vai nu ir sastāvs vai nav. Vai varētu cerēt uz tik radošu pieeju, ka, piemēram, amatpersonas godu/cieņu aizskāra, bet tas bija galēji nepieciešams sabiedrības interesēs?

Līdzīga problemātika ir arī administratīvās atbildības jomā - vai izteiksmes brīvība tiks apsvērta, ja tā būs bijis patiesais pamatojums "huligānismam", "nepakļaušanās varas pārstāvju likumīgām prasībām"?

Atvainojos par nedaudz "off-topic".

Jā, es piekrītu Jūsu teiktajam, taču mans domu gājiens bija vērsts vairāk uz to, ka goda un cieņas aizsardzība jāatstāj civiltiesiskajam regulējumam. Es personīgi uzskatu, ka gandarījuma gūšanai no tā, ka potenciālais goda un cieņas aizskārējs tiek krimināli vajāts un pēc tam vēl arī krimināli sodīts, ir atriebības piegarša, ko kristīgā civilizācijā (Latviju pagaidām vēl pieskaitu pie tādas) nedrīkstētu sekmēt. Savukārt civilprocesa ietvaros šis gandarījums, manuprāt, tomēr ir taisnīgāks, jo cietušais (pats aktīvi rīkojoties) var panākt sev samērīgu gandarījumu – atvainošanos, ziņu atsaukšanu un/vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu naudas izteiksmē. Uzskatu, ka šajā jomā jāstrādā pie civiltiesiskā atsvara slīpēšanas, kā rezultātā zudīs nepieciešamība krimināltiesisko (represīvo) līdzekļu pielietošanai. Patiesībā, goda un cieņas aizskaršanas jautājumi jāskata kopā ar vārda un izteiksmes brīvības jautājumiem. Vai kriminālprocesā tas ir iespējams ?

Grūti pievienoties, ka problēma ar goda un cieņas aizsardzību un vārda brīvības ierobežošanu ir greznība šābrīža apstākļos. Līdzīgi, nevaru atbalstīt viedokli, ka primāra ir laupīšanu un slepkavību novēršana iepretim korupcijas novēršanai. Tas, par ko Steņka Razins raksta, ir ļoti būtiski demokrātiskai iekārtai, tas caurauž valsts varas un sabiedrības attiecības un veido fonu, citastarp, likumu pieņemšanai, informācijas pieejamībai par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Kas zina, cik soļu vārda brīvības "atvēsināšanā" ir līdz tam, lai sabiedrība vispār nezinātu un arī nedrīkstētu runāt par budžeta līdzekļu izmantošanu un plāniem to pašu ugunsdzēsāju un policistu finansēšanā. Tādējādi atstājot brīvas rokas varas turētājiem. Līdzīgi, ko līdzēs noziedzības apkarošana ielās, ja ikviens noziedznieks, ja vien to vēlas, var uzpirkt personu, kuras uzdevums ir saukt noziedznieku pie atbildības?

Versija. Pieļauju, ka šī austrumnieciskā loģika ir modificēta tomēr individuālā garā. Panākt kriminālprocesu pret kādu, panākt, ka kādu soda administratīvi - tas ir individuāls gandarījums. Lai gan sodošam procesam vajadzētu būt publiskās interesēs. Varbūt mēs par maz vēlamies ieguldīt savu personīgo rīcību sava personīgā kaitējuma nolīdzināšanai, bet paģēram sabiedrības resursu izmantošanu. Tas ir tik viegli - uzrakstīt iesniegumu, un visu izdarīs valsts, izvazājot varbūt pat nevainīgo personu pa kriminālprocesu.

Gan V. Liholajas, gan komentētāja "Ideālists" pieeja balstās uz varbūt daļēji padomisku, varbūt daļēji aziātisku, bet katrā ziņā Rietumu civilizācijai svešu pieņēmumu, ka tiesību aizskārumā cietusī persona, saņemot mantisku atlīdzinājumu par šo aizskārumu, pati rīkojas amorāli – "pārdod savu godu" vai tml.

To var saprast, jo šādas pieejas pamatā ir kaut kas daudz dziļāks un fundamentālāks: Āzija atšķirībā no rietumkristīgās civilizācijas gandrīz vienmēr ir atteikusies likt vērtību sistēmas centrā cilvēku kā personību. Cilvēka personība tur it kā izkūst, tā ir vērtīga nevis pati par sevi, bet tikai tiktāl, ciktāl tā var būt noderīga Valstij, Imperatoram, Caram, Satrapam, Kopienai, Partijai utt. Mūsu kaimiņvalsts Krievijas vēsture tam ir perfekts piemērs (palasiet kaut vai Ādama Oleārija ceļojuma aprakstu vai Grigorija Kotošichina opusu). Loģiski, ka šādā sabiedrībā tiek uzskatīts par nenormālu un aizdomīgu, ka cilvēks aizskartu tiesību gadījumā gūst no tā kādu reālu labumu: viņam taču nav savu interešu, un labums taču ir jāgūst Valstij, Caram, Kopienai utt. Ja kāds man ir cēlis neslavu, tad tas nav manu tiesību, bet gan valsts interešu aizskārums, un šis aizskārējs ir jānoper vai jāiemet cietumā. Savukārt, ja es prasu pats sev mantisku apmierinājumu, kuŗš pats par sevi valstij neko nedod, es rīkojos kā vienpatnis, es pretstatu sevi sistēmai, es esmu bezgodis. Tāda ir šī austrumnieciskā loģika. Bet mēs laikam tomēr dzīvojam Eiropā, Hanzas pilsētā, un mums šāds domāšanas veids neder.

Ja pavisam nopietni, tad sakāpināta diskusija par goda un cieņas krimināltiesisko aizsardzību šobrīd ir atrauta no realitātes. Satversme mums katram garantē vēl ko svarīgāku – ikviena tiesības uz dzīvību (Satv.93.p.), kas nu gan ir absolūtās pamattiesības. Ja Latvijā šobrīd policija un VUGD nespēj normāli vairs strādāt naudas trūkuma dēļ, tad es jau sāku uztraukties par to, ka šī valsts vispār vairs nevēlas de facto nodrošināt savu iedzīvotāju tiesības uz dzīvību. Ko līdz KL normas, ja procesa virzītāji tiek atlaisti no darba un atlikušajiem nav benzīna, lai izbrauktu uz notikuma vietu. Par godu un cieņu varbūt padiskutēsim tad, kad uz ielām un savās mājās jutīsimies droši.

Es varbūt necentīšos iedziļināties juridiskajās niansēs, taču piedāvāju uz šo jautājumu palūkoties no cietušā viedokļa. Proti, ja mans gods un cieņa būtu aizskarti, tad kas man kā cietušajam vairāk kompensētu morālās ciešanas – vainīgā krimināla sodīšana, piemērojot, piem., nosacītu sodu, vai tomēr publiska ziņu atsaukšana un atvainošanās kā arī diezgan liela morālā kompensācija man par labu. Domāju, ka otrais variants (civiltiesiskais) man vairāk būtu pa prātam. Taču vienlaicīgi jāatzīst, ka šobrīd Latvijas tiesu praksē ļoti ne labprāt tiek piedzītas morālās kompensācijas (vai arī tās tiek piedzītas nevietā) un tiesas tikpat kā neprot izvērtēt ar to saistītos kritērijus. Jācer, ka nesenais ECT spriedums lietā Diena un Ozoliņš pret Latviju Latvijas tiesām ir sniedzis zināmu mācību stundu un ka AT šo spriedumu ir izpētījusi un izdarījusi secinājumus.

Manuprāt, personas gods ir svarīgākā vērtība, bet ne "brīvās preses" peļņas avots.

Ja kāds vēlas šo vērtību nonivelēt un padarīt par civiltiesiska tirgus objektu, nav pietiekams pamats likuma grozīšanai. Pārāk daudz savairojies tādu kam goda jūtas ir svešas. Bet ir jau vēl daudz tādu, kuriem gods ir visa bagātība.

Kaut gan piekrītu, ka attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem efektīvāki būtu civiltiesiski līdzekļi.

Ja izdevējs nespēj algot neatkarīgu un profesionālu žurnālistu, tad izdevums ir jāslēdz. Bet tie ir galēji līdzekļi, kas neattur, bet cīnās ar sekām.

Kā jau rakstīju \"būtība pret jebkura masu mēdija galveno vai atbildīgo redaktoru var uzsākt kriminālprocesu par cieņas un goda aizskaršanu\", atliek tik kadam indivīdam apjaust sevī goda un cieņas aizskārumu un kriminālprocess garantēts, procesa virzītājiem trūkst labas prakses, kā arī tiesas ir vārījušas ziepes atsevišķās lietās.



Tas KL pants ir kļuvis par politisko spēļu ieroci, tas jau vien liecina, ka tas vai nu ir japilnveido, jātransformē vai jāizņem no KL.

>> Ieguvums - brīvas rokas plašsaziņas līdzekļiem. ...>>

Starp citu, te parādās Liholajas raksta "āža kāja" – viņa tādējādi atzīst, ka pašreiz esošie KL panti par goda aizskaršanu un neslavas celšanu ir vērsti vispirms pret plašsaziņas līdzekļiem. Paldies par šo atziņu!

Ja šo KL normu atcelšana, autoresprāt, "dos tiem brīvas rokas", tad no tā izriet, ka pašreiz šīs "rokas" ir saistītas, respektīvi, ka šīs KL normas būtiski ierobežo plašsaziņas līdzekļu brīvību. Kas, manuprāt, ir pietiekams arguments šo normu atcelšanai.

Diemžēl rakstā nav nekādu priekšlikumu problemu risināšanai saistībā ar ļaunprātīgiem \"aizskartajiem\", kuri apzināti izvēlas kriminālprocesa ceļu, lai kaitētu kādai personai. Lai arī tiesas procesa rezultātā persona netiek saukta pie kriminālatbildības škietami \"aizskartais\" ir būtībā tieši aizskāris otras personas godu un cieņu, izvazājot šo personu pa tiesām.



Ja krimināllikuma pants ir jāsaglaba tad tas noteikti ir japapildina, jo būtība pret jebkura masu mēdija galveno vai atbildīgo redaktoru var uzsākt kriminālprocesu par cieņas un goda aizskaršanu medijā par kura saturu viņs atbild.



Papildināšana noteikti ir nepieciešama, jo tiesu prakses sakarīgas nav. Mans ieteikums arī ir pakārtot kriminalprocesu civillietas iztiesāšanai, tādejādi, ka kriminālprocesu var uzsākt, ja civillietā atzīts, ka personas cieņa un gods ticis aizskarts. Iespējams var paredzēt kategorizēšanu, respektīvi situācijas, kad tomēr var uzreiz uzsākt kriminālprocesu, piemēram ja runa ir par nepilngadīgu personu goda un cieņas aizskārumu.

Tagad par trešo manis pieminēto punktu. Publikācijas virsraksts ir "Rekviēms godam". Tas liek pasmaidīt: autore acīmredzot domā, ka, atceļot goda un cieņas krimināltiesisku aizsardzību, gods kā nemateriāla vērtība vairs nemaz netiks aizsargāts, jo, lūk, civiltiesiskais aizsardzības līdzeklis (vēršanās tiesā ar civilprasību) nav pietiekami efektīvs. Bet ar to Liholajas kundze faktiski pasaka, ka Latvijā nav pilnvērtīgas pilsoniskās sabiedrības, jo pilsoņi nav spējīgi paši aizstāvēt savu godu un cieņu: ik reizes jāsauc talkā represīvās (kriminālvajāšanas) iestādes...

Liholajas kundzes raksta 18. punkts ir vienkārši fantastisks. Šis punkts ir īsta (post-)komunistiskās juridiskās domas pērle. Tas parāda autores izpratni par vārda brīvību:

V.L.: "Ieguvums - brīvas rokas plašsaziņas līdzekļiem. Zaudējums - valsts faktiski atteikusies no iepriekš deklarētā, ka tā zināmu personu loku ņem savā īpašā aizsardzībā, jo šīs personas pilda valstiski svarīgas funkcijas, rūpējas par sabiedrības mieru un labklājību, cīnās pret noziedzību utt. "

Autore acīmredzot nu nemaz nav lasījusi ECT judikatūru Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. panta lietās – teiksim, kaut vai par to, ka demokrātiskā valstī šīs "zināmās personas" atrodas pastāvīgā pilsoņu un plašsaziņas līdzekļu uzraudzībā, un ka tādēļ tām ir jāpacieš pret sevi daudz lielāka kritika, nekā būtu pieļaujams pret ierindas pilsoni... Autore laikam nav lasījusi ECT spriedumus lietās "Vides Aizsardzības Klubs pret Latviju" un "Diena un Ozoliņš pret Latviju". Žēl gan.

Secinājums: Esmu noteikti PAR neslavas celšanas dekriminalizāciju, divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, krimināltiesiskā Dāmokla zobena esamība likumā neveicina vārda brīvību un brīvas preses attīstību, radot to, ko angliski sauc par "chilling effect".

Otrkārt, šī dekriminalizācija atņems mūsu korumpētajiem un nelietīgajiem vartuŗiem vienu papildus ieroci, ar ko vajāt sev netīkamu uzskatu paudējus. Tas, ka līdz šim attiecīgie KL panti ir tikuši maz pielietoti praksē, neko nenozīmē, jo, kamēr tie pastāv, vienmēr būs risks, ka praksē tie tiks atdzīvināti. Jo ātrāk tos no Krimināllikuma izmetīs, jo labāk.

Tagad par salīdzināmajām tiesībām. Ja autore būtu pielikusi nedaudz vairāk pūļu un Taganceva vietā sāktu lasīt arī citu valstu likumdošanu un praksi, viņa uzzinātu brīnumainas lietas. Piemēram, viņa uzzinātu, ka goda un cieņas primāra aizsardzība ar krimināllikumu ir raksturīga galvenokārt trim valstu grupām: (1) Dienvideiropas latīņu tiesību tradīcijas zemēm (piem., Francija, Spānija, Portugāle), (2) komunistiskajām un postkomunistiskajām valstīm (piem., sarkanā Ķīna, Krievijas Federācija), (3) daudzām "trešās pasaules" valstīm (piem., Filipīnas, Ēģipte, Afganistāna, Venecuēla). Ziemeļeiropas valstīs un anglosakšu tiesību sistēmas valstīs turpretī skaidra priekšroka tiek dota goda un cieņas civiltiesiskai aizsardzībai; krimināltiesību normas vēl pastāv, taču tiek piemērotas ārkārtas gadījumos vai pat vispār netiek piemērotas. Piemēram, ASV federālajos likumos nav un nekad nav bijušas krimināltiesiskas sankcijas par goda un cieņas aizskaršanu, lai gan 17 pavalstu likumi teorētiski tās pieļauj. Angļu tiesībās arī ir iespējams piemērot krimināltiesiskas sankcijas, taču pēdējo gadu desmitu tiesas konsekventi attuŗas no to piemērošanas (sk. slaveno grāfa Tolstoja-Miloslavska prāvu).

Līdz ar to civilizēto valstu saimē ir vērojama skaidra tendence dekriminalizēt goda un cieņas aizskārumus. Igaunija, Ukraina, Gruzija, Kipra, Bosnija un Hercegovina, Jaunzēlande, un pat Gana un Šrilanka, ir izmetušas tos no saviem krimināllikumiem. Francija, Horvātija, Bulgārija, Serbija, Maķedonija, Kambodža, Čīle, Kostarika, Peru, Paragvaja, Salvadora gatavojas to darīt, bet attiecīgie likumi vēl nav galīgi pieņemti. Savukārt Venecuēlā pirms trim gadiem kriminālsodi par goda un cieņas aizskaršanu tika pastiprināti – jo Čavess vēlas apklusināt opozīciju.

Diemžēl par šo publikāciju es neko labu nevaru pateikt. Tajā ir saskatāmas trīs lielas problēmas: (1) autore daudzviet raksta par lietām, par kuŗām viņai nav pietiekamu zināšanu, tādēļ raksts čum un mudž no aplamībām, (2) autores šaurais redzesloks, uz kuŗu norāda absolūts salīdzināmo tiesību norāžu trūkums, un (3) rakstam cauri kā sarkans diegs vijas cauri padomju tiesību paradigma, uz kuŗu publikācija faktiski balstās. Starp citu, loģiskas argumentācijas trūkuma dēļ es rezultātā tā arī nesapratu, kādēļ Latvijas krimināltiesību sistēmā būtu jāsaglabā kriminālsods par goda aizskaršanu un/vai neslavas celšanu.

V.L.: "Aizliegums apdraudēt godu un cieņu ietverts vairākos starptautisko tiesību aktos, piemēram [...] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā un vairākos citos."

Šis apgalvojums vienkārši neatbilst patiesībai. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.p. nesatur nekādu "aizliegumu apdraudēt godu un cieņu". Tā otrā daļa patiešām pieļauj, ka valsts ierobežo izteiksmes brīvību, lai aizsargātu citu personu godu un cieņu, taču tā neuzliek valstij nekādu pienākumu šādus ierobežojumus noteikt.

V.L.: "Starptautiskie standarti neiedala personas pamattiesības un pamatbrīvības primārās un sekundārās, to nepieļauj arī Latvijas Republikas Satversme."

Šajā kontekstā ir gŗūti saprast, ko autore ir domājusi ar "primārām un sekundārām" pamattiesībām. Pamattiesības, kā zināms, var būt absolūtas (kuŗas nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot) un relatīvās (kuŗas ar noteiktiem nosacījumiem drīkst ierobežot). Ja autore gribēja pateikt, ka vienas relatīvas pamattiesības nedrīkst nostādīt pāri citām un piešķirt tām absolūtu prioritāti, tad tas ir pareizi, taču nez kāpēc viņa nemin to, kas šeit ir obligāti jāmin: divu konfliktējošu tiesību sadursmes gadījumā tiesai, Satversmes tiesai vai likumdevējam ir jāizvērtē un jāizsveŗ, kuŗai no tām konkrētajā gadījumā dodama priekšroka. Tas ir ļoti svarīgi.