ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

24. Februāris 2009 /Nr.8 (551)

Notariāta institūta aizsākums
Mg.iur.
Linda Damane
LU Juridiskās fakultātes doktorante 
Mg.iur.
Linda Damane
LU Juridiskās fakultātes doktorante 

Ir apritējuši piecpadsmit gadi, kopš Latvijas notariāts darbojas atbilstoši kontinentālās Eiropas tiesību sistēmai piederīgās latīņu tipa notariāta sistēmas principiem. Šajā periodā noticis salīdzinoši straujš progress notariātā, sasniedzot tālejošus mērķus un nospraužot jaunus, ieguldīti maksimāli spēki tiesiskuma veicināšanai darījumu apliecināšanā, pilnveidojot zvērināta notāra (turpmāk tekstā – notārs) kā dokumenta autentiskumu garantējošas amatpersonas funkcijas, kā arī nodrošinot arvien skrupulozāku apliecināšanas procesu.

Tomēr notariāta attīstība neaprobežojas pāris desmitgadēs un par tā aizsākumu nav uzskatāma ne Notariāta likuma stāšanās spēkā 1993. gada 1. septembrī, ne Latvijas Zvērinātu notāru kolēģijas uzņemšana Starptautiskajā latīņu notariāta savienībā 1995. gadā. Tādēļ autore ieskicē pirmatnējo sistēmu, tiesību institūtus, kas likuši pamatus mūsdienu notariātam.

Kad sabiedriskajām attiecībām bija salīdzinoši nenozīmīgs raksturs, personas darbību regulēja ciltī un ģimenē iedibinātās attiecības. Tolaik, kad īpašumu vairāk uzskatīja par faktu, nevis tiesībām un tas tika iegūts ar spēku,1 nebija nepieciešamības pēc notāra vai funkcijās līdzīgas profesijas pārstāvja. Vēl jo mazāk bija vajadzība pēc notāra kā neieinteresēta padomdevēja un objektīva pušu gribas atspoguļotāja, kurš klātesošajiem darījumā izskaidro un formulē saistības (izpildot uzticības misiju), nodrošina tām apliecināta darījuma raksturu (pierādījuma spēku) un galēja lēmuma spēku (izpildu spēku).2 Protams, dažādos laika periodos, attīstoties sabiedrībai, darījumu slēgšanas procesā tika iesaistīti atbilstoši valsts varas pārstāvji, institūcijas, tika pilnveidots process, lai nodrošinātu tiesiskuma garantiju. Tomēr bija jāpaiet ilgam laikam, lai tieši notārs kļūtu par publisku amatpersonu, kura pilnvarota apliecināt aktus, kam jāpiešķir autentisks raksturs, lai nodrošinātu apliecinājuma ticamību, atbilstošu glabāšanu un turpmāko dokumenta norakstu vai izrakstu izdošanu.3

Skrupulozāk pētot notariāta evolūciju, jāatzīst: lai gan kopumā zinātnieku viedokļi par notariāta vēsturi ir līdzīgi, bieži pretrunīgas ir atsevišķas nianses par šī institūta attīstību, turklāt reizēm nostāja par notariāta institūta aizsākumu krasi atšķiras.

Ir autori, kuri kā pirmo autentiskuma izpausmi (saistībā ar darījuma apliecināšanu) min jau Senās Ēģiptes civilizācijas rakstvedim atzīto privileģēta liecinieka statusu, tomēr atzīstot, ka tā īsti autentiskums parādījies grieķu civilizācijā.4 (Jāpiebilst, ka Ēģiptes, arī Babilonijas rakstveži faktiski bija vai nu parasti sabiedriskie rakstveži, vai arī rakstīja aristokrātu pierakstu grāmatas,5 tādējādi sasaiste ar notāra funkcijām šeit ir diezgan attāla. Bet vienlaikus, neaprobežojoties ar šajā rakstā ietverto vēstures atspoguļojumu, jāmin, ka notariālās funkcijas kā darbības vēsturiski ir radušās vēl pirms paša notariāta izveides.)

Turpretim citi vēsturnieki notariāta pirmsākumus saskata Senās Ēģiptes, Jūdejas un Babilonijas civilizācijās, kā arī vienlaikus sasaista minēto institūtu ar Senās Romas vergiem, kuri mācējuši rakstīt, t. i., rakstīja pierakstus, tā sauktos note, no kā radies vārds "notārs".6 Savukārt vēl citi notāra funkciju rašanos saskata tikai Senajā Romā7 vai pat Francijā ar latīņu tipa notariāta izveidi 1803. gada 16. marta Ventoza likumā.8

Neraugoties uz minēto, viennozīmīgi jāatzīst, ka notariāta vēstures sākumposms sakrīt ar pierādījumu rašanās vēsturi, t. i., mutisku pierādījumu nomaiņu pret rakstveida.9 Proti, faktiskā situācija likusi atzīt nepieciešamību pierādīt darījumus. Iemesls – vajadzība pēc juridiskās drošības, un līdztekus strīdu risināšanai tiesā tika izveidota īpaša institūcija, kas nodarbotos ar darījumu apliecināšanu.10 Lai gan pirmā atbildes reakcija uz šo nepieciešamību bija liecība, autentiskums atzīstams par pilnveidotāku risinājumu.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
0
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Valentija Liholaja
Skaidrojumi. Viedokļi
Rekviēms godam
19 komentāri
Jānis Pleps
Notikums
Top Satversmes komentāri
2 komentāri
Ginta Sniedzīte
Skaidrojumi. Viedokļi
Detālplānojumu spēkā esamības kontinuitātes aspekti
Līna Kovalevska
Domu mantojums
Pacienta autonomijas princips un tā izpausmes
Šis raksts ir veltīts pacienta autonomijas jeb personas pašnoteikšanās principam. Tas, attīstoties no individuālisma idejām filozofijā, strauju evolūciju piedzīvoja 20. gadsimta otrās puses medicīnas ētikas diskusijās ...
Tiesību prakse
Par laulāto likumiskajām mantiskajām attiecībām
Mantas iegūšanas fakts laulības kopdzīves laikā pats par sevi nedod pamatu uzskatīt šo mantu par kopīgu mantu, uz kuru attiecināmi Civillikuma 89. panta otrās daļas noteikumi, ka viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai ...
1 komentāri
AUTORU KATALOGS