ŽURNĀLS

Dipl.iur. Māris Knoks — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums.

Sākums "LV" 210/212., 29.06.1999.

Tā kā Satversme tomēr nosaka, ka valsts pārvaldes iestādes nav tiesīgas izdot vispārobligātās tiesību normas, tad iepriekš minētajā tiesību normas pretrunu situācijā ir jāpiemēro likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.panta pirmā daļa: "Ja konstatēta pretruna starp dažāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem, spēkā ir tas normatīvais akts, kuram ir augstāks juridisks spēks."

Savukārt uzskats, kas atzīst valsts pārvaldes iestādes par vispārobligāto tiesību normu subjektiem, balstās uz to, ka Satversmes 57.pants paredz: ministriju darbības apjomu (tātad arī tiesības izdot vai neizdot vispārobligātās tiesību normas) un valsts iestāžu attiecības nosaka likums, kā arī uz viedokli, ka tiesību normas, kas satur vienīgi vispārobligāta rakstura tehniskas dabas normas, nav jāizdod Ministru kabinetam vai Saeimai, bet gan attiecīgajai valsts pārvaldes iestādei.

Tātad valsts pārvaldes iestādes pieņem relatīvi daudz vispārobligāto tiesību normu (pielikums), kuras līdz ar to tiek uzskatītas par saistošām gan fiziskajām, gan juridiskajām personām. Turklāt par šo normu neievērošanu tiek piemēroti administratīva rakstura sodi. Kā izplatītākos valsts pārvaldes iestāžu vispārobligāto tiesību normu veidus var nosaukt instrukcijas, rīkojumus, pavēles, noteikumus un, lai cik tas dīvaini arī būtu, — vēstules.

Ne tikai valsts pārvaldes iestādes savā praksē ir pieņēmušas viedokli, ka tās ir vispārobligāto tiesību normu subjekts, bet arī Saeima un Ministru kabinets, kas, pieņemot jaunus likumus vai izdodot noteikumus, pārkāpj Satversmes iepriekš minētās normas. Rezultātā minētie publiskās varas institūti bieži vien deleģē valsts pārvaldes iestādēm tiesības noteikt kārtību konkrētu tiesisko attiecību regulēšanai. Līdz ar to Saeima, pieņemot likumu, kas paredz valsts pārvaldes iestādēm tiesības izdot vispārobligātas tiesību normas, pārkāpj savas Satversmē paredzētās pilnvaras, kuras tauta, realizējot kreatīvo funkciju, ir devusi Saeimai. Tauta, ievēlot parlamentu, ir uzticējusies (uzticības princips — personai, tautai ir tiesības prezumēt, ka jebkura cita persona un Saeima savā darbībā ievēros likumus), ka tas savā darbībā ievēros Latvijas valsts pamatlikumu. Savukārt, ja Ministru kabinets noteikumu vai kāda cita tiesību akta veidā deleģē valsts pārvaldes iestādēm tiesības izdot vispārobligātas tiesību normas, tas tautas suverēno varu deleģē jau trešajā līmenī (tauta — Saeimai (I); Saeima — Ministru kabinetam (II); Ministru kabinets — kādai no valsts pārvaldes iestādēm (III)), kas ir pretrunā ar Satversmes normām.

Bet tieši šis (manuprāt, nelikumīgais) deleģējums valsts pārvaldes iestādēm ir galvenais pamatojums vispārobligāto tiesību normu izdošanā un to izpildes kontrolēšanā. Protams, pastāv arī tādas valsts pārvaldes iestāžu izdotas vispārobligātās tiesību normas, kuras tiek izdotas, nepamatojoties ne uz kādiem likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem.

Valsts pārvaldes iestāžu prettiesiskās tiesību normas, to izdošanas veidi

Saskaņā ar valsts pārvaldes struktūru un funkcijām ir skaidrs, ka valsts pārvaldes iestādes ir tiesīgas izdot tiesību normas, kas nosaka attiecīgās valsts pārvaldes iestādes funkcionālo un strukturālo sadalījumu, amatpersonas tiešos dienesta pienākumus (amata aprakstus), kā arī citus attiecīgās iestādes iekšējos jautājumus. Turklāt šīs tiesību normas ir saistošas tikai attiecīgajā iestādē strādājošajiem darbiniekiem (t.sk. ierēdņiem un ierēdņu kandidātiem) un šai iestādei pakļautām personām un iestādēm. Minētās tiesību normas pēc savas juridiskās dabas ir iekšējās tiesību normas (instrukcijas, ieteikumi u.tml.), ko nosaka Ministru kabineta iekārtas likuma 15.pants un Ministru kabineta noteikumu Nr.154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi" 9.punkts.

Turklāt saskaņā ar Ministru kabinetu noteikumu Nr.154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi" IV nodaļu (16.–20.punkts) ir noteikta iekšējo tiesību normu piemērošanas kārtība kolīziju gadījumos. Savukārt minēto noteikumu III nodaļa (11.–15.punkts) nosaka vispārobligāto (vispārējo) tiesību normu piemērošanas kārtību.

Tomēr, lai gan valsts pārvaldes iestādes nav tiesīgas izdot vispārobligāta rakstura tiesību normas (skat. iepriekšējo nodaļu), praksē visai bieži var sastapties ar šāda rakstura tiesību normām, ko ir izdevušas ne tikai ministrijas vai citas uz likuma pamata izveidotas valsts pārvaldes iestādes (izņemot ministriju pārraudzībā esošās iestādes), bet arī ministriju pakļautībā un pārraudzībā esošās valsts pārvaldes iestādes. Galvenokārt šādas valsts pārvaldes iestāžu rīcības pamatā ir vai nu likums, vai arī Ministru kabineta noteikumi, kas prettiesiski deleģē valsts pārvaldes iestādēm tiesības izdot vispārobligātas tiesību normas.

Lai vieglāk saprastu minēto praksē bieži sastopamo prettiesisko situāciju, dažus piemērus apskatīsim detalizētāk.

Kā vienu no valsts pārvaldes iestādēm, kas pietiekami daudz tiesisko attiecību regulē ar attiecīgās iestādes pieņemtajām vispārobligātajām tiesību normām, minēšu Valsts ieņēmumu dienestu.

Ministru kabinets 1994. gada 14. jūnijā ir izdevis noteikumus Nr.117 "Par nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektroniskajām ierīcēm un sistēmām" (minētos noteikumus aizstāja Ministru kabineta 1999.