ŽURNĀLS Tiesību prakse

Lietas būtiskie faktiskie apstākļi

[1] Ar Siguldas tiesas (kā pirmās instances tiesas) 2008. gada 15. janvāra spriedumu I. Lejiņa atzīta par vainīgu un sodīta pēc Krimināllikuma (KL) 230.¹ panta pirmās daļas par to, ka viņa 2005. gada 8. maijā pārkāpusi dzīvnieku turēšanas noteikumus, kā rezultātā cietušajam nodarīts viegls miesas bojājums. Siguldas tiesa konstatējusi, ka I. Lejiņa pārkāpusi Dzīvnieku aizsardzības likuma (DzAL) 5. panta otrās daļas 3. punktu un Ministru kabineta 1995. gada 3. oktobra noteikumu Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi" 5.5. un 5.6. apakšpunkta prasības. Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Rīgas apgabaltiesas krimināllietu tiesas kolēģija ar 2008. gada 10. aprīļa lēmumu Siguldas tiesas spriedumu atstāja negrozītu.

[2] Apsūdzētās I. Lejiņas aizstāvis iesniedzis kasācijas sūdzību, lūdzot atcelt abu instanču tiesu nolēmumus un kriminālprocesu izbeigt. Kasācijas sūdzības iesniedzējs norādījis, ka KL 230.¹ pants paredz kriminālatbildību par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu un ka, notiesājot I. Lejiņu par DzAL pārkāpumu, tiesa esot rupji pārkāpusi KL 1. panta pirmās daļas noteikumus, un turklāt tiesa neesot bijusi tiesīga piemērot Ministru kabineta 1995. gada 3. oktobra noteikumus Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi", kas ar 2000. gada 1. janvāri ir zaudējuši spēku.

Tiesību jautājumi

[3] Lietas galvenie tiesību jautājumi:

1) vai KL 230.¹ panta izpratnē dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšana ietver vienīgi Ministru kabineta noteikumu pārkāpšanu;

2) vai 2005. gada 8. maija notikumam ir piemērojami Ministru kabineta 1995. gada 3. oktobra noteikumi Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi".

[4] Senāta KLD 2008. gada 2. jūlija lēmumā lietā Nr. SKK-377/08 atzina: "Ministru kabineta noteikumi zaudē spēku, ja pieņemts attiecīgo jautājumu regulējošs normatīvais akts ar augstāku juridisko spēku, kā tas ir konkrētajā gadījumā. Tādējādi laika posmā no 2000. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 4. aprīlim, kad stājās spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 266, konkrētos jautājumus par dzīvnieku turēšanas noteikumiem regulēja tikai Dzīvnieku aizsardzības likums.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, no abu instanču tiesu nolēmumu aprakstošās daļas izslēdzama norāde par Latvijas Republikas Ministru kabineta 1995. gada 3. oktobra noteikumu Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi" 5.5. un 5.6. apakšpunkta pārkāpumiem.

Krimināllikuma 230.¹ panta pirmā daļa paredz kriminālatbildību par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā cietušajam nodarīts viegls vai vidēja smaguma miesas bojājums.

Senāta Krimināllietu departaments uzsver, ka ar dzīvnieku turēšanas noteikumiem minētajā Krimināllikuma pantā ir saprotamas normas, kas regulē dzīvnieku turēšanas kārtību, tajā skaitā Dzīvnieku aizsardzības likums."

[5] Tāpat Senāta KLD uzskata, ka:

1) dzīvnieku turēšanas noteikumi KL 230.