Ekonomiskās grūtības, ko šobrīd izdzīvo Latvijas tautsaimniecība, jau kādu laiku atspoguļojas darba tiesību nozarē – atdzīvojas parādības, kas, labklājībai augot, šķita aizmirstas: bailēs no darba zaudēšanas darbinieki atkal piekrīt, ka algas tiek maksātas aploksnēs, netiek atalgots virsstundu darbs un darbs naktīs un svētku dienās, darba sludinājumos atgriežas diskriminējošas kandidāta dzimuma un vecuma norādes, darbu zaudē grūtnieces, netiek slēgti darba līgumi, kavējas algu izmaksa utt.
Trauksmes zvanu par darba tiesību pārkāpumiem sākusi sist Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kas pagājušajā nedēļā prezentēja divus ar Eiropas Sociālā fonda palīdzību tapušus darba ņēmēju situācijas pētījumus: SKDS veikto Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju aptauju un Baltijas Sociālo zinātņu institūta (BSZI) pētījumu par darba tiesību un darba drošības problēmām.
Nepatīkamā statistika
Pētījumu centra SKDS direktors, sociologs Arnis Kaktiņš informēja par šī gada martā veikto aptauju, kurā tika iesaistīti vairāk nekā 900 Latvijas iedzīvotāji darbspējīgā (15–64 gadu) vecumā visos valsts reģionos. Savukārt BSZI pētījums šā gada aprīlī veikts fokusgrupu diskusijās, aptaujājot tūkstoti 18–74 gadus vecu Latvijas iedzīvotāju.
Abu pētījumu rezultāti uzrāda galvenās darba tiesību problēmas krīzes laikā un sabiedrības attieksmi pret darba tiesību pārkāpumiem.
Apmēram 20 procenti SKDS respondentu paši ir piedzīvojuši situāciju, kad darba devējs neizmaksā atlaišanas pabalstu un citas kompensācijas, vēl lielāks skaits (21%), darba devēja spiesti, ir uzrakstījuši atlūgumu "pēc paša vēlēšanās" vai "pusēm vienojoties", savukārt 15% aptaujāto ir saņēmuši uzteikumu, neievērojot likumā noteikto termiņu par iepriekšēju brīdināšanu.
| Aptaujātie nevarēja nosaukt nedz konkrētu juristu, nedz prakses vietu, kur varētu meklēt palīdzību. Kā iemesli, kādēļ jurista pakalpojumi tiek izmantoti tik reti, tika minēta augstā pakalpojumu maksa (kaut arī neviens respondents nevarēja nosaukt konkrētu skaitli) un bezmaksas juridisko pakalpojumu ierobežotība. |
BSZI pētījums uzrāda pēdējā pusgada laikā biežāk sastopamos darba tiesību un darba drošības noteikumu pārkāpumus pa tautsaimniecības nozarēm, kur vislielāko grēkāžu lomā nokļuvuši darba devēji krīzes skartajā būvniecībā un transporta, sakaru un finanšu pakalpojumu nozarē (sk. 1. shēmu). Visās ekonomikas jomās dominē divas galvenās problēmas: darba samaksa "aploksnēs" un virsstundu darbs bez papildu samaksas (atzīst 22% no visiem aptaujātajiem), savukārt būvniecībā gandrīz puse no strādājošajiem norāda uz vēl diviem pārkāpumu veidiem: algas kavēšanās un darbs bez rakstiski noformēta līguma. Visretāk darba tiesības tiek pārkāptas valsts sektorā (tai skaitā izglītības un medicīnas iestādēs), taču arī šeit parādījušās agrāk neredzētas problēmas: neapmaksāts virsstundu darbs, darba apstākļu pasliktināšanās, personisko naudas līdzekļu izmantošana darba vajadzībām un aizskaroša attieksme no kolēģu puses, kas, iespējams, varētu būt saistīta ar vispārējo stresu par darba vietu skaita samazināšanu.
Taču katrai problēmai ir divas puses: ja darba ņēmēji būtu uzstājīgāki, aizstāvot savas tiesības, darba devēji nevarētu tās tik masveidīgi pārkāpt. Šai sakarā interesantu tendenci uzrāda SKDS aptauja. Acīmredzot krīzes ietekmē baidoties zaudēt darbu, vairāk nekā puse (52%) aptaujāto paši piekristu savu darba tiesību pārkāpumam un būtu ar mieru saņemt algu "aploksnē", ja darba devējs viņiem to piedāvātu (sk. 2. shēmu). Šo "pielaidīgāko" iedzīvotāju grupu veido lielākoties gados jauni vīrieši ar pamata vai vidējo izglītību un zemiem ienākumiem, kas šobrīd strādā privātajā sektorā vai ir bez darba un dzīvo Pierīgā vai Vidzemē. Kā atzina A. Kaktiņš, acīmredzot tā ir iedzīvotāju grupa, kas "treknajos" gados uzreiz pēc skolas beigšanas devās strādāt mazkvalificētus darbus celtniecībā. Savukārt visnoraidošākās pret nodokļu nemaksāšanu aptaujā ir bijušas vidēja vecuma sievietes ar augstāko izglītību un darbu valsts pārvaldē.
Darbinieku rīcība, kad pārkāptas darba tiesības
SKDS pētījumā secināts, ka diemžēl tikai puse (50%) Latvijas iedzīvotāju iespējama darba tiesību pārkāpuma gadījumā censtos sarunās ar uzņēmuma vadību panākt savu tiesību ievērošanu, pārējie (28%) iesniegtu sūdzību "atbildīgajām" iestādēm (priekšstatu par to, kam būtu jāsūdzas, sk. 3. shēmā), iesniegtu atlūgumu (11%), nereaģētu (6%), bet gandrīz piektā daļa vispār nezinātu, kā rīkoties (18%).
BSZI pētījumā savukārt aplūkota situācija, kad darba tiesību pārkāpums jau ir patiešām noticis. Un izrādās, ka reālā rīcība ir vēl pasīvāka nekā teorētiski pieļautā: tikai 66% strādājošo meklēja palīdzību darba tiesību pārkāpuma gadījumā un vairāk nekā puse (56%) no šiem cilvēkiem pilnībā vai daļēji sasniedza vēlamo rezultātu. Biežāk darba tiesību pārkāpuma gadījumā sevi aizstāvēt izdodas valsts sektorā strādājošajiem (42%), retāk – pie privātiem uzņēmējiem nodarbinātajiem (33%).
Aptauja rāda, ka pārkāpto darba tiesību aizstāvībā dominē individuāla rīcība – darbinieki konsultējas ar radiem un paziņām, paši lasa likumus un cenšas problēmu atrisināt sarunās ar darba devēju. Uzticība valsts un nevalstiskajām institūcijām (Valsts darba inspekcija, Tiesībsarga birojs, arodbiedrības, tiesa) ir ļoti zema. Tikai četri procenti no aptaujātajiem ar savu problēmu bija vērsušies pie jurista un tikai viens procents bija iesniedzis prasību tiesā. (Darbinieku rīcības modeļus un arodbiedrību ietekmi uz darbinieku tiesību aizstāvēšanu sk. 4. shēmā).
Kad sociologi uzdeva jautājumu par iespēju vērsties pie jurista, atbildes bija nekonkrētas, aptaujātie nevarēja nosaukt nedz konkrētu juristu, nedz prakses vietu, kur varētu meklēt palīdzību. Kā iemesli, kādēļ jurista pakalpojumi tiek izmantoti tik reti, tika minēta augstā pakalpojumu maksa (kaut arī neviens respondents nevarēja nosaukt konkrētu skaitli) un bezmaksas juridisko pakalpojumu ierobežotība.
Kaut gan sociologi secina, ka pēdējos gados ir pieaugusi iedzīvotāju teorētiskā gatavība risināt savas darba tiesību problēmas ar tiesas palīdzību (40% no SKDS aptaujātajiem pilnībā vai daļēji apstiprina šādu nodomu – sk. 5. shēmu), kad problēma ir kļuvusi reāla, līdz šādam risinājumam nonāk tikai retais (jau iepriekš minētais viens procents BSZI pētījumā), tādēļ sociologi vēršanos tiesā pat nosaukuši par "hipotētisko darba tiesību pārkāpuma risināšanas stratēģiju". Lielāku gatavību par savām tiesībām cīnīties tiesas ceļā pauduši gados jauni Rīgas iedzīvotāji, kam ir augstākā izglītība un kas strādā valsts sektorā.
Galvenie iemesli, kādēļ darbinieki neizmanto tiesu sevis aizstāvēšanai, ir: laika trūkums (tiesas process ilgst gadiem); nevēlēšanās sabojāt attiecības gan ar esošo, gan potenciālo nākamo darba devēju; uzskats, ka tiesāšanās automātiski nozīmētu darba attiecību pārtraukšanu ar esošo darba devēju. BSZI pētījumā citēta kāda rīdzinieka pieredze: "Es esmu tiesājies. Ja cilvēks ar to vienu reizi saskaras, viņam jebkāda vēlēšanās pāriet. Visi civilstrīdi tiek izskatīti pieci līdz seši gadi. [..] Daudzējādā ziņā pāriet apetīte aizstāvēt savas tiesības."
Arodbiedrības: jāpieņem "Krīzes likums"
Ņemot vērā SKDS un BSZI aptauju rezultātus, savus priekšlikumus par situāciju darba tiesībās publiskoja Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) pārstāvji – priekšsēdētājs Pēteris Krīgers un juridiskais konsultants Kaspars Rācenājs. Viņi uzskata, ka ekonomiskās krīzes laikā darbinieku stāvoklis Latvijā ir ievērojami pasliktinājies. Nav vienkārši novilkt robežu, cik daudz šīs tendences pamatā ir darba devēju reālās ekomoniskās grūtības un cik daudz – ļaunprātīga krīzes situācijas piesaukšana, nostādot darbiniekus beztiesīgā stāvoklī (štatu un algu samazināšana, ilgstoši piespiedu bezalgas atvaļinājumi utt.). Sāpīgs papildinājums šai "de facto" situācijai būs topošās izmaiņas darba tiesībās (grozījumi Darba likumā jau iesniegti Saeimas izskatīšanai), kas, pēc LBAS domām, arī no likuma viedokļa ievērojami pasliktinās darbinieku pozīcijas iepretim darba devēju tiesībām.
Tādēļ LBAS nākusi klajā ar ideju par "Krīzes likumu", ar ko pagājušajā nedēļā tika iepazīstināti gan žurnālisti, gan valdības vadītājs un Saeimas priekšsēdētājs, kā arī Sociālo un darba lietu komisijas deputāti.
LBAS priekšlikuma būtība: ekonomiskās krīzes novēršanai paredzētos likumu grozījumus sociālajā un darba tiesību jomā izdarīt nevis konkrētajos likumos, bet pieņemt "Krīzes likumu", kas būtu spēkā līdz prognozētajām ekonomiskās recesijas beigām – 2012. gada 1. janvārim. Šajā normatīvajā aktā kā "jumta" likumā būtu apkopotas visas izmaiņas, kas šobrīd nepieciešamas Darba likumā, likumā "Par valsts pensijām", likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" un citos likumos, lai atvieglotu uzņēmēju un valsts stāvokli un palīdzētu tiem izkļūt no krīzes. Savukārt, recesijai beidzoties, "Krīzes likums" zaudētu spēku un atkal tiktu piemērotas līdzšinējās Darba likuma un citu normatīvo aktu normas.
"Krīzes likums", pēc LBAS priekšsēdētāja P. Krīgera domām, paātrinātu lēmumu pieņemšanas procesu, atvieglotu valdības lēmumu saskaņošanu ar sociālajiem partneriem, tas būtu vieglāk uztverams iedzīvotājiem, jo visas izmaiņas būtu atrodamas vienuviet, turklāt – un tas ir īpaši svarīgi – tiktu radīta pārliecība, ka darbinieku tiesību pasliktināšana notiek tikai uz laiku. Pretējā gadījumā – ja tiktu grozītas Darba likuma normas, pēc LBAS domām, nebūtu nekādas pārliecības, ka, krīzei beidzoties, darbinieki var cerēt uz pašreizējo tiesību atgūšanu (piemēram, par atlaišanas pabalsta apmēru, ko tagad neatkarīgi no darbavietā nostrādātā laika paredzēts samazināt līdz vienas mēnešalgas apmēram). LBAS pārstāvji ir pārliecināti, ka grozījumi, kas Darba likumā tiks iekļauti kā "pagaidu" regulējums, darba devēju spēcīgā lobija ietekmē paliks tur "vienmēr" un tādējādi darba tiesību standarts, no darbinieku pozīcijām raugoties, tiks būtiski pazemināts.
Dina Gailīte